Sprediķis trešajā svētdienā pēc Epifānijas, AD 2018. 21. janvārī (Mt. 8:1-13; Jes. 49:1-6 „ “Piedzimt par cilvēku jau ir aicinājums.”), māc. Juris Morics

Sastapšanās ar dievišķo ikvienam ir iespējama, savukārt sastapšanās ar Jēzu jau ir Zvaigznes atspīdēšana, kas pārsniedz jebkurus telpas, laika un kultūras ierobežojumus. Dieva klātbūtnes pieredze ļauj apzināties arī savas būtības viengabalainību, neskatoties uz to, ka ikdienā mums nākas sevi izmainīt „sīknaudā”.

Šis Jesajas grāmatas teksts tikpat lielā mērā runā par ikvienu no mums. Par ikvienu, kas ir piedzīvojis kādas garīgas apgaismības mirkli.

Dievs rada cilvēku. Viņš izredz cilvēku. Viņš aicina cilvēku. Tas ir nenovēršami un cilvēka uzdevums ir atsaukties aicinājumam, atsaukties izaicinājumam – augt, veidoties, tiekties uz iekšēju un ārēju integritāti un harmoniju. Taču lielāko tiesu tās visas ir slēptas norises: Dievs paslēpis mani savas rokas ēnā; Viņš noglabājis mani savā bultu makā.

Lēni, bet notiek tas caur Dieva patiesības atspīdēšanu Viņa Zvaigznē… Nebaidieties paskatīties acīs Dieva patiesībai: caur Dieva klātbūtnes mirkļiem, kuri iespīd šajā pasaulē… Ne tikai lai mēs pārliecinātos par garīgo realitāti, bet lai pateicoties tai, mēs labāk saredzētu un saprastu arī sevi, arī citus un šo pasauli.

 

Sprediķis trešdienā pēc otrās svētdienas Epifānijas laikā, AD 2018. 17. janvārī (Jņ 1:43-51 “Atsaukties aicinājumam…”), māc. Juris Morics

            „Nāc un redzi”, laikam ir visbrīnumainākais teikums šīs svētdienas Evaņģēlija tekstā. Jo, sekošana Kristum jau nav pasīva nekā nedarīšana, domājot, ka Kristus jau visu ir manā labā izdarījis. Viņš patiešām ir visu izdarījis, bet no mums tiek prasīts tas, lai mēs to saredzam un tam noticam, un liecinām citiem par to. Mums ir jāpiedalās, jāiesaistās, jādara tas, uz ko mūs aicina mūsu katra individuālais mācekļa aicinājums.

            Ne visi kļūst par mācītājiem, vai draudžu priekšniekiem. Un tie, kas ir par tādiem kļuvuši – tie noteikti zina, ka šī maize nav salda… Tai ir pamatīga garoza – un alga nav šajā pasaulē. Jēzus vienkārši saka – seko man un aicinātajam vairs nav izvēles – ir jāseko. Ja mēs katrs papētīsim savu personīgo garīgo pieredzi, tad redzēsim, kāds katram no mums ir bijis šis aicinājums. Un pārsteidzoši ir tas, ka Rakstos mēs katrs varam atrast stāstu par sevi… Jaunākie Raksti ir gandrīz 2000 gadu veci, bet cik tie ir mūsdienīgi un atbilst tam, kas arī šobrīd notiek ar aicinājumu un sekošanu Kristum.

            Katrs tiek uzrunāts viņam vien zināmā un piemērotā valodā. Tad, kad mēs, kā Kristus mācekļi cenšamies uzrunāt visus vienādi – tā, kā mēs to iedomājamies, tad, iespējams, ka mēs uzspiežam vienu Dieva aicinājuma veidu visiem cilvēkiem. Iespējams, ka tad mēs viltojam Dieva aicinājumu tā vietā, ieliekot mūsu pašu iedomāto tekstu: „Tā tam ir jābūt”. Un tas nozīmē, ka visiem ir jādomā tā, kā es domāju un jādara tā kā to daru es.

            Tas, kā mēs atsaucamies Dieva aicinājumam, varbūt nav tas svarīgākais. Bet svarīgi gan ir, ka mēs atsaucamies, nākam un patiesi redzam, cik Dievs ir labs un cik ļoti Viņš mūs visus mīl.

Sprediķis Zvaigznes dienā – Epifānijā, AD 2018. 7. janvārī (Mt. 2:1-12 “Dievatziņa un Dieva meklēšana…”), māc. Juris Morics

Cilvēka apziņas pašos pirmsākumos ir ielikta Dieva meklēšanas tieksme un dievatziņa. Bez šīs tieksmes cilvēks nekad nav pastāvējis un nevar pastāvēt kā saprātīga būtne. Arī visi tie cilvēki un visas tās iekārtas, kas noliedz vai ir noliegušas Dievu – tomēr kaut kādu spēku pielūdz. Mūsdienās – vēl esošajām mežonīgajām tautām arī ir savi dievi vai elki, kurus tie pielūdz. Humānisma, un racionālisma laiks radīja cilvēka kultu. Šāda veida kults īpaši uzplauka un attīstījās totalitārā režīma valstīs. Arī citādi, visnotaļ demokrātiskās zemēs, – meklējot izeju no politiskā un ekonomiskā strupceļa, ja nav Dieva – ir nepieciešams VADONIS. Arī dažādās sektas – savu ticību balsta līderī, kas aizvieto Dievu. Šī visa cilvēku rosība ir bēgšanas mēģinājums un pierādījums tam, ka bez Dieva mēs nevaram. Jautājums ir tikai: „Kas ir mūsu dievs?”. Vai tas ir meklējams elkdievībā, sociālajā labklājībā, kur tas var parādīties, kā vadonis, kas izvedīs mūs no krīzes… Vai tas tomēr ir patiesais Dievs, kas mums ir Sevi atklājis Jēzū Kristū.

Cilvēkam gudrība ir dota, lai viņš to lietotu savas dievatziņas robežās un meklētu Dievu Viņa Vārdā un Sakramentos, kā Viņš pats mums ir atklājies caur Jēzu Kristu mūsu Kungu.

Sprediķis trešdienā pēc 1. svētdienas pēc Ziemsvētkiem, AD 2018. 3. janvārī (Lk. 2:22-40 “ Jēzus tiek nests Kunga priekšā un praviešu dāvanas…”), māc. Juris Morics

Simeonam bija dota Dieva atklāsme, saskaņā ar kuru viņš nevarēja atstāt šo pasauli, kamēr nebija redzējis Pestītāja atnākšanu.

Ievērojiet tādu interesantu likumsakarību, ar ko atšķiras patiesie pravieši. Arī šīs dienas evaņģēlija tekstā minētie Sīmeans un Anna nepasaka mums neko vairāk par to, ko Dievs ir gribējis darīt cilvēkam zināmu.

Redziet, nekas vairāk netiek pateikts – netiek stāstīts kā notiks pestīšana, augšāmcelšanās, vai krišana. Netiek analizēti Dieva lielie darbi – kā un kāpēc, kādas lielas lietas, vai izmaiņas pasaulē notiks. Dievs nepārtraukti pasaulē darbojas caur mums – cilvēkiem ar dažādām zīmēm un dažādiem notikumiem mūsu dzīvēs, bet Viņš to nav paskaidrojis nedz praviešiem toreiz, nedz arī mums šodien. Mēs savā cilvēcīgajā ziņkārībā bieži vien vēlamies iztulkot Dieva lielos darbus pēc sava prāta. Bet vai tas, ka Viņš pat praviešiem, kuri tika aicināti pasludināt Viņa Svēto gribu pasaulē, nav devis zināšanas izprast līdz galam Viņa gribu, nav pietiekams arguments mums, kas esam Kristus sekotāji, necensties izskaidrot lietas, kuras mums nav dots saprast, bet gan labāk uzticēties Viņam un paļauties uz Viņu labo prātu.

Ticība Dievam un Viņa pestīšanas darbam pasaulē nozīmē ticību brīnumam. Kā gan ir iespējams saprast brīnumu – ja brīnums kļūst saprotams, tad tas vairs nav brīnums, bet gan cirkus mākslinieka triks, kurš ir nācis gaismā. Dieva darbi mums ir tikuši darīti zināmi, bet ne visi tie mums ir saprotami. Lielu prieku Dievs mums ir dāvājis ar Jēzu Kristu – to nevar saprast ar prātu, tas ir vienīgi ticībā vienkārši saņemams.

Sprediķis Jaungada pirmajā dienā, AD 2018. 1. janvārī (Lk. 2:21 “Jēzus Vārdā…”), māc. Juris Morics

Gads cilvēka mūža skrējienā ir relatīvs jēdziens. Laiku Dievs ir radījis, lai mēs spētu sakārtot sevi, savas zemes gaitas un veidot savas attiecības ar Radītāju.

Viens gads – daudz, vai maz? … Tas droši vien vairāk ir atkarīgs no notikumiem šajā gadā.  Bet lai vai kā mēs attiecamies pret šo skaitli, kurš nomainās no 2017 uz 2018, – gadu mijā, pirms došanās tālāk, kristietim der apstāties un padomāt.

Lai Dievs mums palīdz un svētīdams vada pretī Viņa apsolījumiem, kas doti mums! Katram Krusta draudzes loceklim, kurš mīl savu baznīcu un vēlas tās izaugsmi, katram personīgi!

 

Sprediķis vecgada vakarā, AD 2017. 31. decembrī (Lk. 12:35-40 “Esiet nomodā…”), māc. Juris Morics

Pasludinājums gadu mijā: ka, mums būtu jādzīvo sava dzīve Jaunajā gadā – kā pēdējās dienas priekšā, ir attiecināms uz ikvienu cilvēku.

Mīļais Dievs, esi slavēts un pieņem manu pateicību, ka Tu ik dienas mūs apdāvini ar vārdu, un uzturi ticībā un lūgšanā. Tikai tā mēs varam staigāt Tavā priekšā pazemībā, nevis pašu gudrībā un pašu taisnībā, nevis lepodamies ar savu prātu un savām spējām, bet ar Tavu spēku, kas vienīgais mūs uztur un vada. Mēs esam vāji, bet Tu esi stiprs un Tavs spēks mūsu nespēkā varens parādās – Tu spēj uzvarēt, darbodamies mūsu vājumā. Tev slava un pateicība mūžīgi mūžos.

Mūžīgais Dievs, esi mūsu patvērums nākamajā gadā. Turi pār mums Savas rokas, lai pār mums nāktu kas nākdams. Tevī ir visa mūsu cerība. Jēzus vārdā! Āmen.

Sprediķis pirmajā svētdienā pēc Ziemsvētkiem, AD 2017. 31. decembrī (Lk. 2:33-40 “Gājiens uz Jeruzalemes templi”), māc. Juris Morics

No Betlēmes kūtiņas evaņģēlists Lūka mūs šodien, līdz ar Jāzepu un Mariju, un bērniņu Jēzu, ved uz vareno, Sālamana celto templi Jeruzalemē. Zvaigznes dienā mēs, līdz ar gudrajiem no austrumiem, jaundzimušo Ķēniņu atkal būsim pavisam necilā vietā – Betlēmē, nevis galvaspilsētā, valdnieka pilī, kā to diktēja pasaules gudrība.

Bet šodien mums jāiet uz paša Dieva namu, uz templi Jeruzalemē, kurš šodien vairs nav apskatāms, jo tika nopostīts 70-tajā gadā pēc Kristus dzimšanas

Šim gājienam ir divi būtiski iemesli. Pirmkārt, lai mēs pilnīgi aptvertu Ziemsvētku brīnumu; un otrkārt, tas ir nepieciešams, lai mēs spētu pieaugt Kungā un taptu stipri Garā, piepildīti ar Dieva gudrību un Dieva žēlastība lai būtu ar mums ikdienā.

Kas paliek, kad Ziemsvētki pagājuši? Vai Jēzus bērns pieaug mūsos un kļūst mums par Kristu?

Sprediķis trešdienā pēc Ziemsvētkiem, AD 2017. 27. decembrī (“Mans Kristus”), māc. Juris Morics

Jēzus Kristus miesā nākšana pasaulē ir Dieva izlīgums ar cilvēku, pēc cilvēka grēkā krišanas un Dieva klātbūtnes pazaudēšanas sirmā senatnē. Savas lepnības dēļ cilvēks, velna kārdināts, gribēja kļūt līdzīgs Dievam. Sods par šo grēku ir nāve, kas līdz ar cilvēka grēkā krišanu un padzīšanu no paradīzes, ienāca pasaulē. Bet cik brīnumaini Dievs izvēlējās ceļu: kā atjaunot Savas mīlestības pilnās attiecības ar cilvēku? Vispirms Viņš nāca pasaulē kā mazs bērniņš – piedzimdams no jaunavas Marijas. Tad Viņš dzīvoja mūsu vidū un mācīja mūs. Viņš cieta un nomira par mums, lai mēs varētu dzīvot mūžīgi.

Caur Jēzu Kristu pasaulē atnāca īpaša mīlestības forma – beznosacījumu mīlestība, kuras balsts ir grēknožēla un tai sekojošā piedošana.

Šis ir savstarpējas piedošanas, labdarības un dāvināšanas laiks. Šajā laikā Kristus mūs aicina pievērsties Viņam. Varbūt tieši šajā laikā, Kristus piedzims kādā sirdī, apmeklējot daudzos Ziemsvētku dievkalpojumus. Mūsu katra personīgo atbildi uz Viņa mīlestību, Viņš jau sen gaida.

 

Sprediķis 1. Ziemsvētkos, AD 2017. 25. decembrī (Lk. 2:15-20 “Iespējams…”), māc. Juris Morics

Dievs mūs nebeidz pārsteigt ar savu apbrīnojamo vienkāršību. Viņš nepiedzima kādā sakārtotā un situētā ģimenē. Marija visur tiek attēlota kā ļoti skaista jauna sieviete, bet es esmu pārliecināts, ka viņa bija gluži parasta meitene. Dievs nepiedzima kādā pilī, nepiedzima pat Marijas un Jāzepa mājās. Jāzeps ar Mariju bija devušies uz vienu no pirmajām tautas skaitīšanām pasaulē tieši tajā laikā, kad Marijai nāca dzemdību laiks. Vai viņi devās ceļā neapdomīgi? Vai viņi, iespējams, nedrīkstēja nokavēt kādu konkrētu reģistrācijas dienu? Bet ir cita iespēja – Jāzeps un Marija devās projām no mājām tāpēc, lai izvairītos no ļaužu valodām par priekšlaicīgi dzimušo bērnu. Nu kam gan varētu iestāstīt, ka šis bērns ir ieņemts no Svētā Gara? Tas taču nav iespējams! Jēzus nepiedzima arī kūtiņā, kā to mēģina izskaistināt mākslinieki un dzejnieki. Viņš piedzima kādā parastā Betlēmes mājā, vienīgajā tās dzīvojamā istabā, kur Kristus piedzimšanas brīdī atradās visa mājas saime un arī lopiņi aiz nožogojuma.

Laikam jau Dievs, zinādams cik ļoti daudzkrāsaini nākotnē attēlos Viņa piedzimšanu, piedzima tā, lai arī mēs visi joprojām būtu pārsteigti, cik ļoti tas atšķiras no mūsu priekšstatiem par Dievu un Viņa iespējām. Viņš mums ir atvēris jaunu iespēju pasauli. Tad, kad mums zūd cerības, tad nāk Viņš, kura vārds ir IESPĒJAMS. Ja Viņam bija iespējams nākt pasaulē nabadzīgā vietā, mazam un neaizsargātam, – tas nozīmē, ka jebkuram no mums viss ir kļuvis iespējams.

Vājums un neaizsargātība, kā Dievs nāca pasaulē, ir abpusēja zīme – Dievs no mums spēj izveidot to, par ko mēs savā prātā sakām: TAS NAV IESPĒJAMS, jo Viņa vārds ir IESPĒJAMS!

 

Sprediķis Ziemsvētku priekšvakarā, AD 2017. 24. decembrī (Lk. 2:1-14  “Ziemsvētku brīnums”), māc. Juris Morics

Ziemsvētku laikā, ja mēs gribam un atveram savas sirdis, tad mēs varam sastapties ar prieku, kas nav vienkārša sajūsmināšanās, bet gan prieks, kuru rada Dieva mīlestība uz mums, un kura tālāk spēj no mums izplūst uz apkārtējiem.

Patiesība ir tā, ka katrs normāls cilvēks grib brīnumu, grib neticamus stāstus, grib nokļūt pasaku zemē. Šīs zemes dzīve mums visiem ir problēmu pilna, un, ja šo problēmu nav, tad mēs paši tās ātri vien radām. Tāda ir pasaule, kurā mēs esam vienmēr svešinieki – tāpēc jau mēs ilgojamies pēc citas – pasaku pasaules. Visas pasaciņas cilvēks savulaik ir sacerējis, lai piepildītu savas nepiepildāmās vēlmes.

Ziemsvētki ir kā pasaka, bet labā nozīmē – tie ir Dieva īstenības izpausme mūsu grēka samaitātajā pasaulē. Nāca lielā piedošana…

Caur Dieva Adventu, kas nāca pasaulē kā parasts bērns, pasaulē piedzima ticība, cerība un mīlestība…

“Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā viņam labs prāts.”

Sprediķis Adventa 4. svētdienā, AD 2017. 24. decembrī (Lk. 3:1-6  “Sagatavošanās un izmaiņas…”), māc. Juris Morics

Savā Baznīcas gada gājumā mēs esam pienākuši Ziemsvētkiem un mūsu nākamais dievkalpojums jau ir Kristus piedzimšanas svētku dievkalpojums. Paši gaišākie un ģimeniskākie gada svētki. Ziemsvētki mūsu tradīcijā ir kļuvuši par ļoti nozīmīgiem svētkiem un atskaites punktu pie Jaunā Gada sākuma…

Evaņģēlija vēstij ir divas daļas – vēsturiskā un teoloģiskā. Evaņģēliji, un citas Bībeles grāmatas, bez Dieva Vārda satur arī ļoti daudz vēsturiskas informācijas. Senatnē cilvēki gadu skaitīšanas hronoloģiju saprata citādāk, nekā mūsu saprašanā tas ir šodien. Laiku skaitīja nevis pēc gadiem, bet tikai pēc notikumiem.

Dievs ir visa pamats, un tad, kad šis pamats ir ielikts tuksnesī, tad tur jau var veidoties oāze, kurā būs vieta visām citām labām Dieva radītām lietām. Tomēr iesākumā ir vajadzīgs tuksnesis – pilnīgi tukša vieta un tāda mums savās sirdīs Dievam ir jāsataisa… Jāatbrīvo savs gars no visiem sārņiem, lai Dievs varētu ienākt tīrā vietā.

Sprediķis trešdienas dievkalpojumā, pēc  Adventa 3. svētdienas, AD 2017. 20. decembrī (Jņ 1:6-8; 19-28 ,“Apsolījums, kuru gaidām…”), māc. Juris Morics

Evaņģēlija stāsts par Jāni Kristītāju noslēdz Vecās Derības laiku un ievada Jaunās Derības laiku, vai pēdējo laiku. Vārds „pēdējais” uzliek it kā klišeju, ka mēs gaidām drīzas beigas. Tomēr Bibliskā izpratnē tas tā gluži nav, jo Dievam ir cita laika dimensija. Ja pasaulei Viņš radīja 7 dienās, kuras arī mēs nezinām cik garas bija laika izpratnē, tad laiku beigas mēs varam gaidīt arī tūkstošiem gadu – to neviens nezina.

Adventa laiks patiesi ir skaists gaidīšanas laiks, kad mēs gatavojamies Ziemsvētkiem. Svētkiem, kuros Dievs iesāka savu izlīgumu ar cilvēku, ko pabeidza Lieldienās pie krusta staba Golgātā. Dievs vairs nesoda mūs par mūsu grēkiem, dāvādams piedošanu caur Kristus upuri. Bet Dievs arī skaidro, ka tas nav lēts prieks, jo Kristus to ir izpircis ar savām dārgajām asinīm. Arī no mums kaut kas tiek prasīts… Un prasīts tiek jau daudz augstākā pakāpē, nekā tas bija Vecās Derības laikā. Prasīts tiek atteikt grēkam un saprast, ka Dieva priekšā mēs varam nākt tikai mazgāti tīri no grēka. Bet atcerēsimies arī to, ka Dieva dāvana ir daudz lielāka, … tas nav šīs pasaules svētums, vai svētulīgums, bet gan tā ir mūžīgā dzīvība. Šo dzīvību mums dāvina Dievs caur Jēzu Kristu un šī dāvana ir tikusi mums apsolīta caur pravieša Jesajas sludināšanu ļoti senos laikos.

 

Sprediķis Adventa 3. svētdienā, AD 2017. 17. decembrī (Jņ. 1:19-28 “Autoritātes un vieta Kristum”), māc. Juris Morics

Vai manā dzīvē notika izmaiņas, kad tajā ienāca Kristus? Atceries – Dievs sāka darīt Savas lietas tavā dzīvē tad, kad tu vairs nekā nespēji un teici: “es neesmu nekas, Tu, Kungs, esi viss.”

Tāpat kā toreiz Jēzus nāca jūdu tautas vidū cilvēka miesā, tā Viņš tagad nāk mūsu vidū Vārdā un Sakramentā. Tā Jāņa Kristītāja vārdi mūs arī šodien brīdina no farizeju akluma un māca ar ticības acīm saskatīt atnākušo Kristu. Tāpat kā toreiz Jāņa vēsts par atnākušo Kristu skan tuksnesī… Tā nav pakārtojama zinātnei, psiholoģijai, filosofijai vai citām reliģijām. Tā padara pašu cilvēku par tuksnesi, par garā nabagu un māca tam klausīties saucēja balsī, kas vēsta par atnākušo Glābēju.

Tur, kur šī vēsts tiek sadzirdēta un uzklausīta, tā nes augļus un padara tuksnesi par auglīgu oāzi. Tur, šajā oāzē, ko sauc par patieso kristīgo Baznīcu, kura pastāv cauri laikiem; ir dzīvības ūdens papilnam, tur viss plaukst, zied, zeļ un cauru gadu nes bagātīgus augļus. Pateicība Tev, Kungs par Tavu Baznīcu, kas kopš apustuļu laikiem savā pēctecībā ir atnākusi arī līdz mums šodien!

Pateicība Dievam, caur Jēzu Kristu, kura nākšanu toreiz, Jordānas krastos pasludināja Jānis Kristītājs.

Sprediķis trešdienas dievkalpojumā, pēc  Adventa 2. svētdienas, AD 2017. 13. decembrī (Mt. 5:1-12 “Sataisīšanas laiks”), māc. Juris Morics

„Jēzus Kristus, Dieva Dēla, evaņģēlija sākums…” Šādi ir pirmie vārdi, ar kuriem evaņģēlists Marks iesāk savu vēstījumu.

„Kā būs man Tevi saņemt, ak Kungs, pilns godības?
Tu nāci grēkus atņemt, kad grēc’nieks nopūšas.
Ak, māci pats un rādi, kā esi godājams,
un mūsu priekšā stādi, kā Tavs gods izteicams.”

Dievs grib mūs redzēt laimīgus, bet Viņam tas mums ir jāmāca, jo bieži vien mēs nemākam būt laimīgi, bet taisni otrādi – visiem spēkiem cenšamies aizdzīt to laimi, kas mums tiek dota – tiekdamies pēc lētas laimes imitācijas, kuru jāsasniedz pašu spēkiem. Tādēļ jau arī Dievs mums dod tik daudzus pārbaudījumus.

Patiesās laimes devēju – Dievu var sastapt vienmēr. Bet bieži vien mēs neesam vienkārši gatavi tam, lai Viņu sastaptu. Tādēļ Dievs, caur savu Baznīcas tradīciju ir devis mums Adventa laiku – kā laimes atnākšanas laiku. Mēģināsim šajā laikā vairāk nekā citos gada laikos meklēt attiecības ar Dievu un līdzcilvēkiem, kuriem mēs esam vajadzīgi.

Būsim gatavi būt laimīgi, jo laime nav mūsu pašu darbs, bet Dieva brīnums, kas ienāk no ārpuses, bieži vien bez mūsu pašu līdzdalības.

 

Sprediķis Adventa 1. svētdienā, AD 2017. 3. decembrī (Lk 21:25-33 “Laiku beigas un pārlaicīgā patiesība”), māc. Juris Morics

Kad tas sāksies, tad izslejieties un paceliet savas galvas, jo jūsu atpestīšana tuvojas.

Šie Kristus vārdi ir pamācoši, atklādami mums kaut ko ļoti būtisku, ļaudami labāk saprast to, kas notiek. Ir redzams, ka pasaules cilvēki dzīvo un darbojas ar nodurtu galvu. Visa viņu uzmanība ir pievērsta zemes lietām. Acis meklē, ko varētu apēst baudīt, iegūt. Tā aizņemtiem ar šīm lietām, tiecoties iegūt arvien vairāk un sacenšoties savā starpā, tiem nav laika pacelt acis uz augšu. Kaut ko dzirdot par gaidāmo tiesu un debesu zīmēm, tie bailēs atgaiņā jebkuru domu par draudošo Dieva tiesu. Viņu acis, prāts un visas maņas paliek piekaltas zemei. Vairāk par visu tie ienīst runas par nāvi kā Dieva sodu un citas lietas, kas norāda uz Dieva tiesu. Tie grib palikt akli un kurli pret notiekošo līdz galam. Tā viņi turpina dzīvot slēptās bailēs un neziņā, vairāk par visu bīdamies zaudēt to, ko dod zeme… akli un apstulbināti ar zemes lietām. Tas ir tagad valdošais praktiskais materiālisms.

Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs.

Paļausimies uz Viņa vārdiem, jo tie bija, ir un būs vienīgā mūžīgā patiesība mūsu grēka pilnajā pasaulē!