Sprediķis divdesmit trešajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 12. novembrī (Mt 9:18-26, Īj 19:23-27) “Cilvēka ciešanas, patiesā ticība un Dieva varenība.”), māc. Juris Morics

Mateja evaņģēlija, šai gada svētdienai paredzētā Rakstu vieta, mūs uzrunā stāstot par cilvēka stipro ticību, kas spēj paļauties uz Dievu. Lai arī cilvēciskā pieredze un apkārtējie sauc pie zemes lietām… Ticības liecību mums dod kāda sieva, kas ir daļu no sava saprātīgā mūža pavadījusi ciešanās, un kāds vīrs, kuram nupat nomirusi meita…

Šajās rindās lasām, ka Evaņģēlijā runa ir par ļoti stipru ticību Dievam, Kristus personā. Pie kam, ne jau par tādu ticību, no kuras būtu atkarīgs iznākums: ticētāja aktīvās un apliecinošās pārliecības dēļ, bet gan par paļāvības pilnu ticību tam, ka Dievam nav neiespējamu lietu – Viņš stāv tālu pāri mūsu cilvēciskajai pieredzei.

            Mūsdienās tāpat, kā sirmā senatnē cilvēku allaž ir nodarbinājis taisnīguma jautājums. Mēs parasti gribam visu pakļaut savai mērauklai, lai arī skaidri zinām, ka Dievs ir suverēns un Viņš var domāt citādi. Pārbaudījumu laikā, palasot Ījaba grāmatu var gūt stiprinājumu, ne tikai saprotot to, ka mums uzliktie pārbaudījumi ir niecīgi salīdzinājumā ar tiem, kas notiek citur pasaulē, vai ir notikuši ar mums pašiem agrākos laikos… Bet arī dod spēku spēt pastāvēt un spēt paskatīties uz lietām no cita skata punkta…

Ne Ījabam, ne viņa draugiem nebija atbildes uz jautājumiem… Arī Dieva atbildē, grāmatas noslēgumā, nav izskaidrojuma Ījaba ciešanām un acīmredzamajai dzīves bezjēdzībai. Tā vietā iespaidīgi un majestātiski Dievs pievērš uzmanību Savai godībai. Šādi Ījaba domas tiek novirzītas no viņa paša, kā savas mazās pasaules centra uz Dieva godību un Viņa radītās pasaules diženumu. Skatot šo Dieva rakstura un personības pašatklāsmi, Ījabs apjauš, ka vienīgais veids, kā viņš var Dievam atbildēt, atkal ir tikai viņa paša uzticība un pielūgsme.

            Mēs dzīvojam laicīgajā pasaulē un esam pakļauti dažādiem pārbaudījumiem. Līdzīgi kā Ījabs arī mēs nesaņemsim atbildi – kāpēc pie mums pasaulē nāk pārbaudījumi, kurus mums šķiet, ka mēs neesam pelnījuši…

Sprediķis trešdienā pēc 22. svētdienas pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 8. novembrī (Mt. 23:1-12, „Pazemība un pašpaaugstināšanās, lepnība – velna ierocis.”), māc. Juris Morics

Nupat visa evaņģēliskā pasaule nosvinēja Baznīcas Reformācijas 500-gadi. Jēzus Kristus pats bija pirmais Baznīcas reformators un kopš Viņa nākšanas pasaulē mēs skaitām Kristus Baznīcas pastāvēšanas gadus: gadus „pēc Kristus dzimšanas”. Arī visa neticīgā pasaule, arī visas citas reliģijas gadus skaita pēc šī kalendāra. Toreiz notika pirmais lielais pasaules apvērsums – mainījās cilvēki un viņu attieksme pret ticības lietām. Dieva iedvesmotie Svētie Raksti vienmēr bija ir un paliek nemainīgi, bet cilvēku izpratni un rīcību Dievs laiku pa laikam atgriež pie patiesības.

Cilvēkam ir raksturīgi laiku pa laikam aiziet projām no Dieva – vienā, vai otrā virzienā, un tad Dievs pats iejaucas, lai Reformētu savu labo, bet – cilvēku deformēto Baznīcu.  Ja pirmais Baznīcas reformators bija pats Dievs, Jēzus Kristus personā, tad otrai reformācijai, Dievs izvēlējās instrumentus – piemērotus cilvēkus. Īstajā laikā un īstajā vietā… Nāca Mārtiņš Luters, lai pēc Dieva nodoma, kopā ar saviem domu biedriem un ietekmīgajiem atbalstītājiem, atgrieztu Baznīcu pie avotiem.

Baznīca vienmēr attīrās vajāšanu un trūkuma laikā – un tieši pretēji, apaug ar nevajadzīgu greznību un zaudē draudzes locekļus pārtikušajā laikā. To mēs labi redzam paraugoties uz Rietumeiropu, kur diezgan daudzas baznīcas tiek slēgtas un citur dievkalpojumu skaits samazinās vairākkārtīgi. Diemžēl šī samazināšanās tendence dažos pēdējos gados ir ievērojama arī pie mums Latvijā –tas notiek ne tikai šeit, Krusta baznīcā, bet tā ir kopējā tendence visur.

Mēs uz šī fona izskatāmies pat labāk par citiem, bet tas, protams, ka nav mums mierinājums, bet tieši pretēji – tas ir skumji… Dievs, negribēdams mūsu garīgo bojāeju, var mums atkal uzlikt smagus pārbaudījumus – mums pašiem par svētību. Tādēļ mums ir jāmobilizējas cieši ap savu Baznīcu…

Mēs dzīvojam diezgan interesantā laikā – pārmaiņu mums netrūkst. Mēs nezinām, ko nesīs nākamais Dieva žēlastības gads, jo esam pieraduši pie krasām pārmaiņām jau 30 gadu garumā. Varētu teikt, ka nestabilitāte ir mūsu stabilais stāvoklis, pie kura mēs esam pieraduši.

Atcerēsimies, ka arī velns, kā līdzsvars grēkā kritušajā pasaulē, ietilpst Dieva lielajā pestīšanas plānā.

Velna iedarbīgākais ierocis, uz kura cilvēks pakrīt – ir lepnības grēks. Tas ir grēks, no kura jau attīstās visi citi sazarotie grēki – no viena zara tie sāk nekontrolēti augt, ja prasmīgs dārznieks tos savlaicīgi neapgriež.

Tad, kad lepnība ir nomākusi tik tālu, ka cilvēks vairs nespēj domāt par Dievu – vēlēdamies saklausīt, ko Dievs grib pateikt – rodas jau pašizdomāta kalpošana, kas kalpo citam dievam – ne tam, kurš mums ir atklājies Jēzū Kristū. Arī kalpošana Dievam tad kļūst par paaugstināšanos…

Dieva svētība nāk bez mūsu pašu piepūles, ja sekojam Viņam pazemīgā paklausībā. Pazemība ir stāvoklis, kas nav jāiniciē – tā ir paklausība Kristum caur Viņa patieso Baznīcu. ĀMEN

Sprediķis divdesmit otrajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, Bāreņu svētdienā, AD 2017. 5. novembrī (Mt 22:15-22, “Apzināsimies savas kalpošanas dāvanas un iespējas”), māc. Juris Morics

Latviešu dramaturgam, Gunāram Priedem bija tāda luga: “Es jūs piespiedīšu mīlēt Raini”… Vai var kādu piespiest mīlēt? Var piespiest strādāt, var piespiest maksāt rēķinus un nodokļus, var piespiest dzīvot kopā, vai piedzīt alimentus, bet mīlēt nevar piespiest. Kristus daudz ir runājis par mīlestību un attieksmi – Viņš nekad par mīlestību nav runājis pavēles formā: „jāmīl”.

Šodien ir bāreņu svētdiena! Tā ir jauna iniciatīva un nav Baznīcas atzīmējamā diena, bet visas vadošās kristīgās konfesijas to atbalsta. Bāreņu svētdiena ir starptautiska iniciatīva, kurā īpaša uzmanība tiek pievērsta bez ģimenes palikušajiem bērniem un Dieva dotajam uzdevumam, kā norādīts Bībelē, – draudzei rūpēties par šiem bērniem…

Mums ir valsts un ir sociālais dienests, kuram bāreņu un citu likteņa pabērnu problēma ir jārisina. Lai vai kā – viņi tomēr ir lielāki profesionāļi šajā jomā. Ja jūtam aicinājumu – atbalstīsim savu iespēju robežās sociālo darbu, bet nekļūsim par viņu aizvietotājiem.

Mēs bieži vien nespējam atšķirt lietas un vēlamies kļūt par varoņiem. Mēs nevaram izglābt pasauli, bet katrs no mums var darīt kaut ko, lai nākamajā paaudzē būtu mazāk bāreņu ģimeņu, no kurām dažiem ir dzīvi pat abi vecāki.

Vispirms dariet to savā ģimenē;

Tad savā draudzē;

Kad tas būs sakārtots – mēs varam uzsākt iepazīšanos ar kādu bērnu namu: pamazām – soli pa solim meklējot draudzību ar viņiem un palīdzot viņiem iemācīties uzticēties un mīlēt. Man ir šāda pieredze – un tā man ir nesusi lielu svētību. Joprojām satieku dažus no tiem bērniem, kuri ir piecēlušies un var dzīvot patstāvīgi. Tādu nav daudz, bet katrs viens ir milzīga uzvara pār velnu.

Mēs visi šajā pasaulē esam bāreņi – lai šī apziņa dod mums pazemību un pacietību kalpošanā un kalpošanas prioritāšu izvēlē. Lai Dievs svētī katru no mums patiesā mīlestībā uz ikvienu Dieva radītu cilvēku un stingrībā – attiecībā uz savu iespēju izvērtēšanu.

Trešdienā pēc Baznīcas Reformācijas dienas 500 gadu svinībām, AD 2017. 1. novembrī (Jņ 2:13-22, Reformācija novērsa deformāciju), māc. Juris Morics

Pagājušajā un šajā nedēļā visa Evaņģēliskā Baznīca pasaulē atzīmē Reformācijas 500 gadi. Pats vārds „Reformācija” jau izsaka notikuma jēgu, ja skatāmies to vārda „deformācija” kontekstā. Toreiz bija jāreformē to, kas Baznīcā daudzu gadsimtu gaitā bija deformējies – cilvēku aplamās rīcības ietekmē. Bija jāatgriežas atpakaļ pie saknēm, un šo nepieciešamību Baznīca bija sajutusi jau sen.

Kā jebkas, kas Baznīcu ved pie patiesības un ticības, – Reformācijas notikums ir jāuzskata par Svētā Gara darbu pie mums – cilvēkiem, nevis par mūsu pašu iniciētu darbību, kuras rezultātā tikusi radīta jauna Baznīca. Nevis jauna Baznīca, bet atgriešanās pie apustuļu laiku Baznīcas un evaņģēliskās Rakstu izpratnes, ka Dievs ir nevis bargs soģis, bet pirmkārt Dieva mīlestība uz cilvēku. Un droši vien reizēs, kad mēs pārmērīgi ieslīgstam kādā pasaulīgā rosībā, mēģinot mūsu Baznīcu pārvaldīt ar laicīgām metodēm, ir jāatgriežas atpakaļ pie Rakstiem, neieviešot kaut ko jaunu mūsu Baznīcā, bet gan vairāk lūdzot un domājot par Dievu.

Mūsu Baznīcas evaņģēliskā mācība ir unikāla tieši ar to, ka neviens cilvēks nevar pacelties pāri Svētajiem Rakstiem, kas ir mūsu visu augstākā autoritāte. Mēs visi esam svēta tauta un ikviens no mums ir Kristum ļoti mīļš un svarīgs, un ne viens no mums evaņģēliskajā izpratnē nav augstāks par otru. Tomēr lai Baznīcā būtu kārtība – ir Dieva iedibināti amati Evaņģēlija sludināšanai un Sakramentu izdalīšanai. Jo caur Vārdu un Sakramentiem kā instrumentiem tiek dāvināts Svētais Gars, kas – kur un kad Dievs to grib – rada ticību tajos, kuri uzklausa Evaņģēliju, kas ir, ka Dievs taisno tos, kas tic, ka viņi žēlastībā tiek pieņemti nevis viņu pašu, bet Kristus nopelna dēļ /CA V art./.

Patiesais prieks un miers nāk no Kristus evaņģēliskās Baznīcas. Un no tā miera un patiesības, kas nāk pasaulē vienīgi caur Dieva Svēto Garu. Nebīsties mazais pulciņ, jo ar tevi ir pats Patiesības un Miera Dievs.

Toreiz pirms 500 gadiem droši vien bija līdzīgi laika apstākļi kā šodien. Tādā vēlā rudens laikā ir savādi domāt par atjaunošanos un atdzimšanu, kad visapkārt dabā ir nāves pazīmes. Tomēr varbūt tas ir tieši īstais laiks, kad par to domāt… Kā teica Alberts Kamī: „Rudens ir kā otrs pavasaris – katra lapa ir kā zieds”. Lai Dievs svētī, ka gada tumšajā laikā mums mirdz Evaņģēlija gaisma, stāstot par senajiem Baznīcas Reformācijas notikumiem un vedot mūs pretī Kristus piedzimšanas svētkiem.

 

Reformācijas dienai Rīgas Krusta baznīcā, AD 2017. 29. oktobrī (Jņ. 8:31-36 „Patiesība darīs jūs brīvus”), māc. Juris Morics

Mūsu ticības stiprais pamats ir Bībele – Trīsvienīgā Dieva atklāsme, Viņa Svētajos Rakstos – to pareizs tulkojums un skaidrojums, saskaņā ar Luteriskajām Ticības Apliecībām, kā tas ir rakstīts mūsu Baznīcas Satversmes preambulā.

          Svētie Raksti, to regulāra lasīšana un laba pārzināšana bija tas pamats, uz kura pirms gandrīz 500 gadiem stāvēja Augustīniešu ordeņa mūks, Vitenbergas Universitātes profesors, Dr. Mārtiņš Luters. Viņš bija iestājies par patiesību – pret toreiz Baznīcā valdošajiem maldiem un korumpētību, pats pat neapzinādamies pret ko viņš bija iesācis cīņu. Un patiesībā jau Luters nebūt negribēja pret kādu cīnīties – viņš redzēja netaisnību un vēlējās to labot, jo bija pārliecināts, ka tā ir kāda vietēja rakstura kļūda. Viņš pat iedomāties nespēja, kas stāv aiz grēku atlaižu tirgošanas un kas patiesībā notiek Baznīcā…

  1. gada pavasarī, 3,5 gadus pēc pirmā konflikta par grēku atlaidēm, Luters stāvēja Vormsas reihstāga priekšā viens. Pret viņu vērsās valsts un baznīcas vara ar pieprasījumu: „Vai tu atsakies no saviem uzskatiem un sarakstītajiem darbiem – JĀ, vai NĒ…”

Luters toreiz atbildēja: „..mana sirdsapziņa ir Dieva Vārda gūstā – , es nevaru atteikties un to nedarīšu, jo rīkoties pret sirdsapziņu ir bīstami un negudri.” Un tad vēl viņš piebilda…: „Te es stāvu un citādi nevaru. Dievs, palīdzi man! Āmen.”

Patiesa brīvība ir nevis tad, kad tu neesi cietumā, nevis tad, kad tev ir nauda un tu vari jebkur aizbraukt, arī ne tad, kad tu vari nopirkt visu, ko vēlies un kad pret tevi nevar oficiāli izvirzīt kādu apsūdzību…

Brīvība ir tad, kad tu brīvi domā un brīvi un droši runā – to visu darīdams saskaņā ar savu paša sirdsapziņu.

Baznīcas reformācijas sākums 1517.g. ir otrais svarīgākais notikums pēc Kristus nākšanas gadu skaitīšanas sākumā. Šis notikums pārvērta pasauli. Baznīcā daudzu gadu garumā bija notikusi deformācija, kuru Reformācijai bija jānovērš, un Baznīca jāatgriež atpakaļ pie saknēm – kuru pamats un skaidrojums ir meklējams vienīgi Dieva Vārdā.

Luters šai sakarā nav ne pielūdzams, ne glorificējams, jo situācija pati par sevi bija nobriedusi. Viņa vietā varēja gadīties Jans Huss, Roterdamas Erasms, Kalvins, Cvinglijs, vai vēl kāds… Luters bija tikai cilvēks – tikai labs instruments Dieva varenajā rokā, kurš tika nolikts īstajā laikā – īstajā vietā. Viņu uzrunāja Pāvila vārdi no vēstules Romiešiem:

..tajā Dieva taisnība atklājas no ticības uz ticību, kā ir rakstīts: taisnais no ticības dzīvos.

Vienīgi ticība ir tas, ar ko mēs varam tikt taisnoti Dieva priekšā, jo jebkurā citā gadījumā Kristus upuris Golgātā zaudē nozīmi un tā jau ir Dieva zaimošana.

Jāņa evaņģēlijā rakstīti vārdi: – Dievs ir mīlestība… Un patiesa mīlestība ir tikai sirds mīlestība, kā mīlestība uz tiem, kurus mīlam bez nosacījuma – tikai par to, ka viņi ir… Līdzīgi ir ar ticību – īsta ticība ir tikai sirds ticība, bez nosacījuma – ko mēs par to dabūsim…

Ticība, kas ir balstīta nosacījumos – es tev – tu man, ir verdzība, par ko Jēzus saka: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ikviens, kas dara grēku, ir grēka vergs. Un kā to skaidro apustulis Pāvils:

Dievs Savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū. Viņu Dievs tiem, kas tic, nolicis par grēka izpircēju Viņa asinīs, tā parādīdams Savu taisnību; Jo mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem. (Rm. 3:24-28)

Ja to spēj saprast, tad kļūst skaidrs arī tas, ko mēs svinam Reformācijas dienā – Ticības atjaunošanas svētkos! ĀMEN

 

Trešdienā pirms Baznīcas Reformācijas dienas, AD 2017. 25. oktobrī (Mt. 22:15-22, nodevas ķeizaram), māc. Juris Morics

Kāda neizmērojama gudrība, kādi atziņas dziļumi nāk no Kristus vārdiem. Viņš varētu būt visizcilākais politiķis un vislabākais advokāts. Mēs varētu Kristu apbrīnot visās jomās. Un, ja Viņš tāds ir, tad Viņam taču būtu iespējams apvārdot jebkuru un arī izvairīties no krusta nāves – jo Viņš taču ir saprāta un gudrības Dievs. Un tomēr – Kristus nekad nav vēlējies izcelties ar savām cilvēciskajā spējām vai gudrību. Viņš nav vēlējies pasauli uzvarēt ar pasaulīgām metodēm. Viņš bija atnācis lai nomirtu par mūsu grēkiem – mūsu vietā, lai mēs caur šo Viņa vietniecisko upuri dzīvotu mūžīgi. Grēka alga ir nāve, bet Dieva dāvana ir mūžīgā dzīvība caur Jēzu Kristu.

          Šajā un vēl nākamajā nedēļā visa evaņģēliskā pasaule svin Baznīcas Reformācijas piecsimtgadi. Baznīcas reformācijas rezultātā ticība tika atbrīvota no liekiem piesārņojumiem un Baznīca faktiski atdalīta no valsts. Cilvēks, kā Dieva radība un garīga būtne, sevī apvieno divas dabas – garīgo, kurai ir piederība pie Dieva debesīs, un miesīgo, kas dzīvo šajā pasaulē un ir sabiedrības loceklis. To Kristus arī ļoti vienkārši atbildēja tiem, kas gribēja, …kā rakstīts: Viņu pieķert kādā vārdā.

          Priesteru – kārdinātāju izteikums: „..vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas vai ne?” Pēc būtības pieprasa atbildi „jā” – un tādā gadījumā tas nozīmē runāt pretī Dieva Vārdam, vai arī „nē” – un tad tiek pastrādāts noziegums pret ķeizaru. Tā tas bija toreiz un tā tas pasaulē ir joprojām. Tomēr Dievs – Jēzū Kristū dod pareizo atbildi:

“Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.”

Te notiek skaidra lietu nošķiršana. Ir Dieva valstība, kuru zemes virsū apliecina un manifestē Viņa Baznīca. Tā ir garīga, un garīgajā jomā nedrīkst būt pakļauta nevienam citam, kā tikai Dieva Vārdam un pašu izvēlētai godīgai pārvaldei. Cilvēku veidota sabiedriskā iekārta, kurai ir sava pārvalde, sava likumdošana un savi principi, nekad nebūs godīga un politika nekad nebūs tīra, jo cilvēks pēc savas dabas ir grēcinieks un viņa tieksmes ir grēcīgas. Politikā mēs to redzam visvairāk. Dr. Ringolds Balodis, savā grāmatā „Valsts un Baznīca” ir teicis šādus vārdus: „Likuma galvenais mērķis nav kāda „absolūta taisnība”, bet sabiedrības mierīga un likumiem atbilstoša kopdzīve” (Balodis R. Valsts un Baznīca. – Rīga: 2000).     Kopš tiem laikiem, kad Kristus kā cilvēks nāca pasaulē un mācīja mūs, Baznīca un valsts daudzkārt ir mēģinājusi apvienot un saskaņot savas intereses. Un vienmēr tas vairāk, vai mazāk, ir piedzīvojis krahu. Vai nu Baznīcas vara ir centusies padarīt atkarīgu no sevis valsts varu, vai arī valsts vara ir centusies pakļaut Baznīcu. Nekad nav izdevusies mierīga līdzās-pastāvēšana – vienīgi tajā gadījumā, ja Baznīca un valsts ir šķirtas.

          Mūsu Latvijas evaņģēliski luterisko Baznīcu pasaule apbrīno. Uz mums ar lielu cerību raugās daudzi vācu Baznīcas mācītāji un draudzes. Mūsu Baznīcā kalpo 4 Zviedrijas mācītāji, viens no kuriem ir kļuvis par mūsu Baznīcas bīskapu. Viņi savā zemē atteikušies kalpot – pakļaujoties sabiedrības spiedienam pret Dieva vārdu. Viņi ir atteikušies no labas algas, no sociālām garantijām, atbraukuši uz svešu zemi un iemācījušies mūsu valodu, tādēļ, lai varētu kalpot, tā kā to saka Dieva vārds un pavēl viņu sirdsapziņa. Viņi nav pakrituši kārdinājumos, nav iesaistījušies politikā, bet droši seko Dieva vārdam, jo tic Dieva apsolījumiem. Tās ir lietas, ar kurām mēs varam lepoties. Mēs neesam ekonomiski stipri, mūsu baznīcas ir patukšas, daudzi iedzīvotāji ir pametuši valsti, labākas dzīves meklējumos… Bet mēs droši varam lepoties ar savu mazo Baznīcu, kurā Dieva vārds un tā patiesība tiek turēta augstā godā. Lai arī tas dažkārt mums ekonomiski un politiski nemaz nav izdevīgi. Patiesi Kristum ticošā pasaule raugās uz mūsu Baznīcu ar lielām cerībām, ka šeit Dieva vārds varētu augt un iet pasaulē ar jaunu spēku.

 

Sprediķis divdesmitajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 22. oktobrī (Jņ. 4:47-54, „Galminieka dēla dziedināšana – ticības trīs vaļi, tuvojoties Reformācijas 500-gadei.”), māc. Juris Morics

 

Sprediķis trešdienā pēc 19. svētdienas pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 18. oktobrī (Mt. 22:1-14, „Ielūgums Kunga Dēla kāzās.”), māc. Juris Morics

 

Sprediķis deviņpadsmitajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 15. oktobrī (Mt. 22:1-14, „Svētku drēbes Dieva Baznīcā – vai es gribu būt par izredzēto?”), māc. Juris Morics

 

Sprediķis trešdienā pēc 18. svētdienas pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 11. oktobrī (Mt. 17:1-9, „Apskaidrošana kalnā – uzkāpsim kalnā kopā ar Kristu un mācekļiem”), māc. Juris Morics

 

Sprediķis astoņpadsmitajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 8. oktobrī (Mt. 9:1-8, „Dziedināšana no grēka – vai viegli ir piedod?”), māc. Juris Morics

 

Sprediķis trešdienā pēc Pļaujas svētkiem, AD 2017. 4. oktobrī (Mt. 21:23-32, „Jēzus pilnvaru apšaubīšana, Dieva mums dotās dāvanas, kā mūsu dienišķā maize.”), māc. Juris Morics

 

Sprediķis Pļaujas svētkos, AD 2017. 1. oktobrī (Jņ. 4:31-42, „Laicīgie labumi un garīgā piederība: atšķirība starp piederību pasaulei un Kristum.”), māc. Juris Morics

 

Sprediķis trešdienā, pēc četrpadsmitās svētdienas pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 13. septembrī (Mt. 18:15-20 (“Ja tavs brālis grēko… – kāda ir mana Baznīca?”), māc. Juris Morics

 

Sprediķis četrpadsmitajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 10. septembrī (Mt. 6:24-34, „Kalpošana vairākiem Kungiem – mēs esam tikai Dieva mums iedotās mantas pārvaldnieki…”), māc. Juris Morics

 

Sprediķis trešdienā, pēc trīspadsmitās svētdienas pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 6. septembrī (Mt. 16:21-28 (“Vai es savā dzīvē apliecinu Kristu?”), māc. Juris Morics

 

Sprediķis trīspadsmitajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 3. septembrī (Lk. 17:11-19, „Pateicība Dievam”), māc. Juris Morics

 

Sprediķis trešdienā, pēc divpadsmitās svētdienas pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 30. augustā (Mt. 16:13-20 (“Kas man ir Kristus un kas esmu es?”), māc. Juris Morics

 

Sprediķis divpadsmitajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 27. augustā (Lk. 10:23-37, „Kurš ir mans tuvākais?”), māc. Juris Morics

 

Sprediķis trešdienā, pēc vienpadsmitās svētdienas pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 23. augustā (Mt. 15:10-20 (“Kas sagāna cilvēku – mūsu ticības redzamā un neredzamā puse”), māc. Juris Morics

 

Sprediķis vienpadsmitajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 20. augustā (Mk. 7:31-37, „Jēzus brīnumi un mūsu maldi”), māc. Juris Morics

 

Sprediķis trešdienā, pēc desmitās svētdienas pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 16. augustā (Mt. 14:13-21; Jes. 55:1-5 “Kāda ir mūsu ticība – ar ko mēs ikdienā aizvietojam Dievu?”), māc. Juris Morics

 

Sprediķis desmitajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 13. augustā (Lk. 18:9-14, „Farizejs un muitnieks – dažādās lūgšanas”), māc. Juris Morics

 

Sprediķis trešdienā, pēc devītās svētdienas pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 9. augustā (Mt. 14:22-33, “Jēzus staigā pa ūdens virsu un glābj slīkstošo Pēteri – kāda ir mūsu paļāvība uz Dievu?”), māc. Juris Morics

 

Sprediķis devītajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 6. augustā (Lk. 19:41-48, „Ticība un tradīcijas – kādu vieta ir Kristum tavā dzīvē?”), māc. Juris Morics

 

Sprediķis trešdienā, pēc astotās svētdienas pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 2. augustā (Mt. 20:1-16, „Strādnieki vīna kalnā – alga kā Dieva pārbaudījums skaudīgajiem”), māc. Juris Morics

 

Sprediķis astotajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 30. jūlijā (Lk. 16:1-8, „Negodīgais nama pārvaldnieks”), māc. Juris Morics

 

Sprediķis trešdienā pēc septītās Vasarsvētku svētdienas, AD 2017. 26. jūlijā, ev. Rolands Pētersons

 

Sprediķis septītajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 23. jūlijā (Mt. 7:15-21, „Viltus pravieši un patiesība – kādi ir mūsu maldi un kāda ir mūsu ticība?”), māc. Juris Morics

Vecajā Derībā ir daudz praviešu grāmatu, kamēr Jaunajā Derībā tikai viena… Vai pēc apsolījuma piepildīšanās praviešu laiks būtu beidzies?

Kas ir pravietis? Vai arī kāds ir īsts pravietis? To mums derētu konkretizēt, lai saprastu šīs svētdienas evaņģēliju par viltus praviešiem un labajiem, vai sliktajiem augļiem.

Dzirdētā Evaņģēlija Rakstu vieta var būt gan par klupšanas akmeni un šķelšanos, gan par svētību. Viss ir atkarīgs no tā, ko mēs tur gribam atrast un kāds gars katru no mums vada?

Bieži vien, sludinot mācītāji izvairās no skarbiem vārdiem, vai arī dzird pārmetumus par tādiem sprediķiem, kas cilvēkiem nepatīk, jo cilvēki taču meklē kaut ko skaistu, jauku, patīkamu – mierīgu. Un, protams, ka to var saprast. Negāciju jau tā ir pārāk daudz – pilna televīzija un avīzes ar negatīvām sensācijām, tā, ka cilvēki ir noguruši no sliktām ziņām. Tādēļ visa tā starpā mēdz pazust patiesība arī tad, kad tā tomēr ir jāpasaka.

Dažreiz cilvēkam vajag, lai ciešanas liktu viņam atgriezties un atcerēties Dievu. Mums liekas, ka tādu Kristu mēs neesam pazinuši, …tāds nav mūsu Kristus. Mūsu Kristus ir mīlestība, kas visu piedod un visu panes. Ja tā, tad varbūt ir laiks mosties un redzēt, ka tas, kam esam ticējuši, nav bijis Kristus, bet ir bijusi pašattaisnošanās, pašnomierināšanās.

Tāds ir pravieša gars, kas caurstrāvo visu Bībeli – nesaudzīgi tiešs, ass, kā abpusgriezīgs zobens, dedzinošs, aizvainojošs, biedējošs, bet patiesībā dziedinošs… Dziedināšana no tiek caur sāpīgu operāciju – grēka amputāciju!

Ziniet, ka tad, kad mēs tiekam kārdināti, sātans mūs necenšas piepildīt tik daudz ar šaubām un neticību, cik ar aizmāršību pret Dievu. Mēs aizmirstam šajās situācijās apdomāties, kas ir tas ko Tu Dievs gribi, lai es daru un kā lai es rīkojos. Dieva nodoms katra mūsu dzīvē ir caur mums kaut ko paveikt, kaut ko parādīt.

Lai arī šīs svētdienas Evaņģēlijā Jēzus vēršas pret tiem, kas kurina naidu, šis teksts vienmēr bijis viens no galvenajiem naida kurināšanas instrumentiem.
Melīga kristietība ir ļaunāka par neticību. Sātans, kurš tēlo gaismas eņģeli, ir daudz ļaunāks par dēmonu, kura ļaunie nolūki jau pa gabalu ir atpazīstami. Jo meli mums atņem godīgas izvēles iespējas – grēkā krišanas sekas ir nespēja atšķirt labu no ļauna.

Kalpošana, kā sevis apliecināšana, kā savu spalviņu spodrināšana, nav tā kalpošana, kuru Dievs no mums sagaida. Tikai noliekot visa centrā Dievu, Viņa mīlestību uz cilvēku, un vēlēšanos kalpot Viņa Vārda pasludināšanai, mēs sākam tuvoties Dieva valstībai.

Vienīgi Dievam gods!

Sprediķis trešdienā pēc sestās Vasarsvētku svētdienas, AD 2017. 19. jūlijā (Mt. 13:31-33, 44-52; „Debesu valstība un citas lietas”), māc. Juris Morics

Debesu valstība līdzinās… Tā Jēzus Kristus saviem mācekļiem stāsta par to pasauli, kurai nav nekādas līdzības ar pasauli, kurā mēs mītam…

Grūti ir meklēt salīdzinājumu ar kaut ko tādu, ko tu nezini…    Tomēr par vienu lietu mēs varam vienoties – Debesu valstības vērtība atklājas tam, kas to vēlas ieraudzīt. Sinepju sēklai nebūtu vērtība, ja tā nekļūtu par lielu koku; mīkla nesarūgtu, ja saimniece nezinātu, ka tai jāpievieno attiecīgais raugs; un neauglīgajam tīrumam nebūtu vērtības, ja tajā netiktu izdarīts naftas urbums…

Vērtība spēj mainīties no tā skatu punkta, no kura mēs šo vērtību ieraugām…

Ik dienas savās dzīvēs mēs sastopamies ar kādām līdzībām, kuras norāda uz lietu patiesajām vērtībām. Arī traģēdijas, kuras ikdienas notiek pasaulē un arī tepat Latvijā – kaut vai šis notikums ar pazudušo 5-gadīgo puisēnu. Un ikviens šāds notikums – vai tas būtu terora akts, vai kāda bezjēdzīga un ārprātā izdarīta slepkavība… Visos šajos notikumos mēs spējam saskatīt to, kas mūsu dzīvē ir ticis darīts nepareizi – vai tas būtu kāds ārprātā nonācis vientuļnieks, kuru sabiedrība ignorējusi tik ilgi, līdz viņš apliecinājis sevi visvelnišķīgākajā veidā. Vai arī tā būtu Islāma ekstrēmistu reakcija uz rietumu valstu iejaukšanos, viņu dzīves ritmā… Katrā ziņā, ja pie mums kaut kas tāds notiek, tad jāpadomā ko mēs no Dieva mums mācītā neesam sapratuši…

Visdrīzāk jau, ka neesam mācējuši atšķirt patiesās vērtības no neīstajām. Un laiku beigās nāks šķirošana… Notikumi pasaulē ir norāde uz laiku beigu tuvošanos un mēs nezinām: cik daudz mums vēl ir atlicis, lai izdarītu savu izvēli…

 

Sprediķis sestajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 16. jūlijā (Mk 8:1-9; Rm 6:3-11 „Vienīgi Kristū atrodama visa pilnība”), māc. Juris Morics

Kādēļ gan Dievam vajadzēja radīt cilvēku, kurš Viņam ir sagādājis tik rūpju… Un tomēr Viņš mūs mīl tā, kā mēs nekad nespēsim mīlēt, Viņš joprojām uztur un svētī – Viņa, mums racionāli neizprotamajā žēlastībā. Katram no mums Viņš ir atradis vietu Viņa radītajā brīnišķīgajā un tai pašā laikā skarbajā pasaulē.

Lasot apustuļa Pāvila vēstules, mēs atrodam tajās ļoti daudzas praktiskas pamācības un padziļinātus skaidrojumus… Tas viss brīnišķīgi vingrina prātu un ir celsmīgi… Un tikai sākot lūgt un domāt par Pāvila vārdiem padziļināti, mēs redzam, ka patiesībā viņš ved tikai pie viena – visu Pāvila vēstuļu centrā ir Kristus; tāpat, kā visu Dieva darbu un attiecību ar cilvēku centrā ir Kristus; un visbeidzot – Bībeles, Svēto Rakstu centrā ir Kristus, tieši dalījumā starp veco un jauno pasauli, starp Veco un Jauno Derību atrodas Kristus krusts.

Ja nebūtu Kristus – visa mūsu Bībeles mācība un jebkura teoloģija kļūtu līdzīga tām vairāk nekā 2000 reliģijām, kādas pasaulē ir ārpus kristīgās ticības. Tās ir dažādas mācības par to, kā kodēt sevi uz veiksmi, kā samierināties ar nepatīkamo, kā saņemt labumus mūžībā, ja šeit nekā nav; kā būt ētiski nevainojamiem, kā veidot attiecības un t.t.

Apustulis Pāvils vienā mirklī pievērsās Kristum un izmeta ārā no savas sirds visu, kas viņā bija pret Kristu. Pasaule Pāvilam kļuva cita, un tad nāca viņa vārdi: Jo dzīvot man ir – Kristus un mirt – ieguvums. Viņš, Romas pilsonis, mācīts farizejs, sabiedrībā godāts un, droši vien arī turīgs – atsakās no visa un apliecina Kristu ar savu ticību un dzīvi! Jau dzīves laikā viņš tika atbrīvots no važām un atradās Dieva gaismai tuvāk par jebkuru no mums, lai arī bija miesā tāds pats cilvēks, kā ikviens no mums. Vēl vairāk – viņu vajāja slimība un laikabiedru uzbrukumi. Visas savas bagātās zināšanas viņš izmantoja, lai pamatoti apliecinātu Kristu jebkurā vietā…

Mums, savās vēstulēs viņš ir atstājis bagātīgu mantojumu, kur vienmēr varam rast sev stiprinājumu. Tā šīs dienas vēstules fragmentā mēs lasām par kristības Sakramentu, kurā mēs caur ūdeni tiekam savienoti ar Kristus nāvi – mēs esam nomiruši nāvei! Vai var būt kaut kas apbrīnojamāks par šo: – miruši nāvei un dzimuši augšāmcelšanai. Vecais cilvēks – līdz ar Kristu ir ticis piesists krustā. Krustā piesista mūsu atbildība par grēku un dota jauna sirds. Augšām celti ticībā mēs esam jau šodien – mums nav jāgaida, jo tam jēdzienam, kuru mēs šajā pasaulē saprotam ar vārdu „laiks” – vairs nav nekādas nozīmes… Nav svarīgi gadi – kas ir nodzīvoti un cik to vēl ir priekšā, bet svarīgi ir, ka Kristus mūs ir atradis.

Grēks joprojām ir mums blakus, un mēs klūpam pār velna izliktajām lamatām, tomēr viņam vairs nav varas pār mums, jo Kristū mājo piedošana un nāve ir aprīta Viņa uzvarā!