Sprediķis trešdienā pēc Otrās Vasarsvētku svētdienas, AD 2017. 21. jūnijā (Mt 9:35-38; Rm 5:1-8 cilvēku viedokļi un Kristus patiesība), māc. Juris Morics

Vai tas nav brīnums, ka Baznīca, kas visu laiku tiek vajāta, tomēr turpina pieaugt. Droši vien, ka Baznīcas īpašība ir līdzīga mīlestības būtībai – tā pieaug dodot sevi citiem; tā vairojas, kad nesaņem atbalstu un tā pastāv, kad laicīgā pieredze saka – šis projekts nav rentabls. Baznīcai nevajag rentabilitāti, bet gan ticīgas sirdis un uzticamus sekotājus, kas ir izslāpuši pēc Dieva Vārda un vēlas to nest tālāk.

Bet ko Baznīca dod mums? Nebūsim naivi… un nemelosim paši sev. Daudzkārt atkrišana notiek tieši nesaņemot kāroto – ja es nedzirdu to, kas tīkams manām ausīm; ja pārbaudījumi sāk nomākt. Tad rodas jautājumi – vai esmu uz pareizā ceļa?

Kas mums katram mūsu dzīvē visvairāk ir vajadzīgs? Vai mums ir drosme ieskatīties savā sirdī – konfrontēt sevi ar Dievu, kaut vai tajā grēksūdzē, kura ir tikai starp mani un Dievu? Vai mēs spējam atzīties – kas ir tas pēc kā mēs sirdī kārojam…

Pēc grēkā krišanas mēs tikām šķirti no Dieva un tas notiek ik dienas, kad savu dienu sākam nevis ar lūgšanu, bet ar risināmo problēmu uzskaitīšanu. Bet Dievs caur savu Baznīcu mums piedāvā citu risinājumu – Viņš dod mieru, neatkarīgi no tā, kā pasaule mūs plosa un kādus pārbaudījumus mums uzliek. Ticībā Viņš mūs taisno – ne tikai kaut kur, un kaut kad, mūžībā, bet šodien, dodams mieru, kas nav apdrošināšanas aģentūru 15 lappusēs aprakstītie noteikumi, par zaudējumiem, kuri tiks atlīdzināti. Tas nav miers, kas atrodams bankas kontos noguldītajos līdzekļos. Tas ir Kristus miers…

Mēs esam mantinieki – Dieva valstības mantinieki… Mēs lepojamies ar cerību, kuras spēks ir daudz lielāks par jebkurām citām laicīgām garantijām. Šai garantijai nav nodiluma un inflācijas procentu.

Ceļš, kuru Pāvils mums norāda caur Jēzu Kristu. Tie ir vārdi, kas aicina uz darbīgu sekošanu, nevis pasīvu gaidīšanu. Cerība uz Dievu: kurš aicina mūs uz uzticību Viņam, nav sēdēšana un gaidīšana, …kad Dievs kaut ko izdarīs manā vietā.

Apustulis skaidri nodala taisnīgumu no labuma. Starp šīm kategorijām nevar likt vienlīdzības zīmi. Par labumu ir vērts cīnīties – to ir vērts pieprasīt, tā dēļ cilvēki rīko streikus un dažādas sabiedrības grupas pieprasa savu labumu. Tomēr retie ir tie, kas būtu gatavi cīnīties un pat atdot savu dzīvību par taisnību. Taisnība jau arī nav mūsu prātā izsverama, jo, kā mēs šodien redzam – pasaulē katram ir sava taisnība; mūsu valstī katrai partijai ir sava taisnība; kā mēs redzam, tad arī mūsu Latvijas evaņģēliski luteriskajā Baznīcā pastāv dažādi viedokļi par taisnību. Un, ja nu vismaz centīsimies būt godīgi līdz galam – arī mūsu draudzē daudziem ir sava taisnība, kuru tie pretnostata citu taisnībai… Kur lai paliekam šajā visā – par kuru taisnību katrs no mums ir gatavs pastāvēt? Kur lai paliekam un kuram lai klausām.

Pāvils vaicā absolūti konkrētu jautājumu – kam tu gribi piederēt? Vai sajūtām, tenkām, puspatiesībām, izdomātiem aizbildinājumiem, vai Dievam? Varbūt šajā tekstā, vārdā nesaucot ir teikts par tevi – klāt esošo, vai neesošo?

Šīs dienas vēstulē mēs varam atrast atbildi:

Bet Dievs savu mīlestību uz mums parāda ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki.

Viņš mūs nešķiro, Viņš mīl visus un arī mūs uz to aicina. Starp visām puspatiesībām un viedokļiem ir tikai viena īstā – tā ir Dieva mīlestība, kas mums ir atklājusies Jēzū Kristū!

 

Sprediķis otrajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, AD 2017. 18. jūnijā (Jņ 14:16-24, kurš ir cienīgs Dieva priekšā?), māc. Juris Morics

Līdzībā Jēzus Kristus stāsta par viesiem, kas ir tikuši aicināti uz mielastu… Zīmīgi ir tas, ka šo līdzību Jēzus stāsta tieši viesiem kāda cita reāla mielasta laikā.

Sagatavotais viesību galds un viesiem paredzētās vietas nevar palikt tukšas; cienasts netiks izbarots cūkām, tādēļ viesību rīkotājs sūta savu kalpu aicināt lūgto viesu vietā pie klātā galda visus, ko vien viņš sastaps savā ceļā. Tātad visi ārpusēm esošie, kuriem pat nebija ne jausmas par Jēzu Kristu – tiek aicināti pie Kunga galda un nopelniem bagātie – cienījamie tiek atstumti…

Rakstu vietas noslēgumā Jēzus pasaka skarbus vārdus:

Es jums saku: neviens no aicinātajiem viesiem manu mielastu nebaudīs.

Vārdi, kā smaga nasta nonāk pār klausītāju galvām. Lūgtie viesi pēkšņi ir kļuvuši nevēlami un atmetami. Rakstu vieta kā smags slogs nonāk pār mūsu galvām, un tās noslēgums ir trieciens sajūtai, kura līdz tam teica, ka mēs esam labi un cienīgi.

Mēs varam atrast vēl daudzas līdzīgas Rakstu vietas Bībelē un pārdomāt tās, bet katrā konkrētajā reizē mums ir svarīgi dotajā Rakstu vietā saskatīt sevi.

Šis jautājums nebūt nav tik vienkāršs, kā dažkārt liekas – ne jau tikai darot vai nedarot, domājot labu, vai sliktu mēs nonākam pie savas atbildes uz lielo dzīves jautājumu – vai mēs nonāksim Dieva žēlastībā, vai sodā. Pie kam, tas jau nav tikai jautājums par laiku beigām, bet tas ir jautājums mūsu ikdienā, kad jūtam nemieru savās sirdīs…

Ne jau pareizais un taisnais ir labs, bet gan tas, kurš apzinās savu necienību Dieva priekšā. Cilvēks nespēj pats būt taisns bez Dieva, bet Dievs to var darīt taisnu ar sava Svētā Gara spēku.

Lasot šīs svētdienas Evaņģēliju ir svarīgi tieši nosodošajā bauslībā saskatīt Evaņģēlija vēsti un atrast sevi nevis starp tiem pareizajiem un labajiem, bet tieši starp neaicinātajiem un grēciniekiem. Ne jau grēkojot un apzināti neievērojot to, ko Dievs mums ir mācījis, bet gan labu darot – tomēr sajusties Dieva priekšā necienīgiem. Šī necienības apziņa Dieva priekšā ir vislabākā sajūta kristietim. Ja tu jūties cienīgs un ļoti labs, tad jāsāk domāt par to, vai drīz negribēsies sākt aizbildināties ar neesošiem iemesliem, lai tikai nenāktu uz dievkalpojumu, atteiktos no kādas kalpošanas draudzē, vai tieši sakot – kā šīs svētdienas Evaņģēlija piemērā: nenāktu uz aicināto mielastu.

Sliktā sajūta – saskatot sevi kā grēcinieku, pamācošajās un nosodījumu nesošajās Evaņģēlija Rakstu vietās, patiesībā ir vislabākā sajūta kristietim. Vainas apziņa mūs vēl ciešāk vieno ar Jēzus Kristus nopelnu un atgādina mums, ka Jēzus mīl grēcinieku un aicinās pie Sava galda to, kurš sabiedrībā, iespējams, ir palicis nepamanīts.

Dievs nelūkojas kā cilvēki un nešķiros mūs pēc redzamajiem nopelniem…

 

Sprediķis komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, AD 2017. 14. jūnijā (Jņ 18:33-38 patiesība un vērtības), māc. Juris Morics

  1. g. 14. jūnijs bija tikai sākums, kuram arī bija sava ilga priekšvēsture, kuru dažādās ideoloģijas pārstāvošie vēsturnieki interpretē dažādi… Bet mums nav tik daudz svarīga šī viņu interpretācija, cik sekas, kuras ir radījusi svešu varu vardarbīga iejaukšanās mūsu valsts un tās teritoriju apdzīvojušo tautu dzīvēs. Diemžēl tas nav beidzies un cik ilgi mēs vēl cietīsim no šo pagātnes notikumu sekām – to parādīs nākotne.

Rupjiem svešzemju zābakiem tika pārstaigāta mūsu zeme un sabradāti gan izcilo, gan izglītoto, gan vienkāršo cilvēku sapņi. Turpmākajos notikumos tika savstarpēji sanaidota mūsu tauta. Lielākā iedzīvotāju daļa nepieslējās ne komunistiem, ne nacistiem, bet tas neglāba nevienu, jo neitralitāte faktiski nebija iespējama.

Kad tiek atņemts dzīvē viss, atstājot tikai ticību un atmiņas – nākas visu pārvērtēt un tad nāk saprašana par īstajām vērtībām.

Turēsim piemiņā šos pārbaudījumus, kurus mūsu tauta ir izturējusi. Pateicoties šai paaudzei, kas ir spējusi izturēt, mēs šodien dzīvojam savā zemē un runājam savā valodā! Godādami viņu piemiņu, neļausim skaudībai, lepnībai, pašpaaugstināšanās tieksmēm, atriebības jūtām un citām cilvēka grēcīgās dabas izpausmēm – caur velna viltību mūs naidot un šķelt.

Mēs esam Dieva ļoti svētīta tauta un mēs nekad, vēstures gaitā kā tauta neesam padevušies un neesam zaudējuši savu identitāti. Ikreiz, kad dzīves grūtības mūs nomāc – atcerēsimies tos mūsu senčus, kuriem bija daudz grūtāk, nekā mums šodien. Lūgsim Dievam Gara spēku, lai Viņš mūs stiprina un dod gudrību atšķirt pelavas no graudiem; mērķi no līdzekļiem; patiesību no maldiem…

Sprediķis Trīsvienības svētkos, AD 2017. 11. jūnijā (Mt 28:18-20, Kristību Sakraments), māc. Juris Morics

Šīs svētdienas Evaņģēlija lasījumā Kristus mums arī dod trīs norādes:

  1. apliecinājums tam kas Viņš ir – vārdos:

Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes..

  1. Kristus mums dod pavēli:

tādēļ ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis..

  1. pavēlei klāt ir apsolījums:

redzi, es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām.

Šajā Evaņģēlija Rakstu vietā Kristus iedibina Kristību Sakramentu.

Kristību Sakraments ir pirmais solis cilvēka dzīvē, ar ko sākas kristīgā cilvēka dzīves gājums, – vai cilvēks to saņem kā bērns, vai kā pieaudzis cilvēks: būtiskais ir tas, ka ar šī Sakramenta saņemšanu mēs esam atdoti jaunai dzīvei un iecelti kristīto pulkā – tā ir pirmā saite ar Pestītāju. Tas ir iedzimtā grēka deldējums un kā jaunpiedzimuši mēs iesākam jaunu dzīvi.

Pie kristību norises mēs redzam, ka cīnās Dieva Gars ar ļauniem spēkiem. Tāpat kā pirmajos laikos tam, kas nāk pie kristības jāzina, pie kā viņš nāk. Mēs kristam, ne lai uzlietu ūdeni un nodziedātu skaistu dziesmiņu, bet kristam Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Atsacīšanas ļaunajam brīdis un eksorcisms, kas palicis arī mūsu ticības pamatos. Ja bērns tiek kristīts, tad jādod solījums, ka viņš arī tiks kristīgi audzināts.

Vai var iztikt bez kristīšanas, lai cilvēks tiktu pie Dieva? – Mārtiņš Luters ir teicis, ka var, ja vien Kristību Sakraments reāli nav bijis pieejams. Bet vai var tikt pie Dieva, tikai nokristoties un tālāk dzīvojot pagāna dzīvi? Laikam tā nav laba doma, jo tas nozīmē dzīvi dzīvot bez Dieva atbalsta un nākt Viņa priekšā tikai savā tiesas dienā. Tad, iespējams, ka Dievs atgādinās: likuma nezināšana nevienu neatbrīvo no atbildības.

Dievs caur Kristības Sakramentu mums ir devis atkalapvienošanos ar Viņu caur Jēzus Kristus upuri. Lai Dievs mūs visus svētī, ka mēs turam augstā cieņā šo visvērtīgāko Viņa dāvanu mums.

 

Sprediķis Vasarsvētku svētdienā, AD 2017. 4. jūnijā (Jņ 14:23-31a, Svētā Gara apsolījums), māc. Juris Morics

          Vasarsvētku notikumu mēs nevaram aplūkot atsevišķi no Augšāmcelšanās un Debesbraukšanas notikumiem. Vasarsvētki ir aplūkojami notikumu secīgā saistībā ar Jēzus Kristus Augšāmcelšanos Lieldienās un Debesbraukšanu, jo tikai Kristus Krusta nāves par mūsu grēkiem Lielajā Piektdienā; Viņa Augšāmcelšanās Lieldienu Svētdienā un Viņa Debesbraukšanas rezultāts bija – Svētā Gara: mūsu Aizstāvja un Mierinātāja, mūsu starpnieka ar Dievu Tēvu un Kungu Jēzu Kristu – …nākšana pasaulē.

            Svētais Gars ir Tas, kas mūsos rada dzīvu ticību un paļāvību uz Dievu visās lietās. Mēs paši savā spēkā nespējam uz Dievu ticēt, nedz pie Viņa tikt. Tieši otrādi, pēc savas grēcīgās dabas, kas ir mūsu iedzimtā grēka sekas, mēs nevaram paši ticēt. Mēs nemīlam un negribam mīlēt Dievu. Mums tuvāks ir grēks un pašu labklājība nekā Dieva labie darbi. Bet, lasot Dieva Vārdu, Svētā Gara aicināti nākot kopā Viņu pielūgt dievnamā, Viņa Gars mūsos rada dzīvu ticību. Ticība savukārt rada mīlestību, un šī Dieva dotā mīlestība aicina mūs uz labiem darbiem, kas ir mūsu ticības, caur Svēta Gara darbu, augļi.

Baznīcā, mēs esam vienā, Dieva Svētajā Garā, turpretī pasaulē varam būt padoti dažādiem maldu gariem… Šis pats Gars mūs arī šodien pulcina kopā šeit dievnamā, klausīties Dieva Vārdu, lūgt viņu un atvērt Viņam savas sirdis. Tas ir Dieva Gars, Tēva Gars un Kristus Gars. Svētā Gara izpausme nav ārējie efekti, bet gan milzīgais iekšējais spēks, kas ir visos pārbaudījumos uzturējis mūsu Baznīcu. Mūsu dzīvajā ticībā Dievs ir dzīves pamats, nevis svētdienas sastāvdaļa, un mūsu ķermenis ir Svētā Gara templis, nevis pieņemšanas telpa, kurā tam atļaujam kādreiz ienākt! Gars ir tas, kas grūtos brīžos dod mums paļāvību uz Dievu un priecīgos brīžos aicina mūs uz pateicību Dievam par visām lietām.

 

Sprediķis trešdienā pēc EXAUDI svētdienas, AD 2017. 31. maijā (Jņ 17:1-11, Augstā priestera lūgšana), māc. Juris Morics

Vai ciešanas ir Dieva svētība?

Ar pasaulīgās domāšanas un Baznīcas pretnostatīšanu mēs sastopamies ik uz soļa. Tas ir nesaprotami pasaulei, kura Baznīcā vienmēr grib atrast cilvēcisko ētiku un mēra mūs pēc savas mērauklas.

Līdzīgā virzienā iet arī netradicionālās kristiešu konfesijas, kuras es nemēdzu saukt par Baznīcu, bet gan, labākajā gadījumā varētu apzīmēt tikai par kristīgo jūsmotāju pulciņiem… Tur svarīga ir ārējā ētika un ārišķīga uzvedība, nevis sirds ticība. Tieši sektas mēdz atzīmēt, ka: ja tev dzīvē trūkst šīs, vai tas, ja tevi vajā slimības, vai tavi bērni atkrīt no Baznīcas – tad tu neesi Dieva svētīts.

Kristus savā lūgšanā runā par savām nākamajām ciešanām, kā par pagodināšanu, un tai pašā laikā tomēr viņš apzinās, ka tas nav nekāds vieglais ceļš – nevainīgam iet uz krustu. Krusts bija šausmīgs nāves soda veids un tajā laikā skaitījās arī liels kauns. Mūsdienu izpratnē, kad mēs domājam, vai runājam par jebkura veida nāves sodu – es domāju, ka pirmkārt jau mēs nekoncentrējam savu domāšanu uz kauna jūtām, kas varētu nomākt notiesāto, bet gan mēs domājam par to, kā jūtas šis cilvēks, kuram vardarbīgi, lai arī par sodu, bet tomēr vardarbīgi tiks atņemta dzīvība.

Kristus laikā šīs ciešanas bija daudz smagākas, sabiedrība bija skarbāka – tai nepiemita žēlums un līdzcietība pret nevainīgi notiesāto Kristu, bet gan tie atklāti ņirgājās par Viņu! Un Viņš devās savā nāvē ar skaidru nevainības apziņu un zināja, kādas mokas vēl Viņam būs jāizcieš.

Baznīcas patiesumu, tāpat, kā dažkārt cilvēka patiesumu var redzēt tieši pārbaudījumu laikā un, nekas tā negrauj mūsu ticību, kā dzīves labklājība un sociālā brīvība.

Dieva mīlestībā, kas mums ir atklājusies Jēzū Kristū, notiek milzīga vērtību maiņa. Ja ar pazemību, pacietību un lēnprātību, mācamies panest visas šīs zemes ciešanas un trūkumus – mēs velnu esam uzvarējuši. Viņa ieroči pret mums nedarbojas. Jo mēs Kristū esam no pasaules ārā izsauktie.

Pasaulei mēs vairs nepiederam, lai arī pasaulē dzīvojam.

 

Sprediķis EXAUDI – septītajā Lieldienu svētdienā, AD 2017. 28. maijā (Jņ 15:26-16:4), ev. Rolands Pētersons

Mēs baznīcas gadā atrodamies starp Debesbraukšanas dienu un Vasarsvētkiem. Kā mēs zinām, Debesbraukšanas dienā Kristus tika uzņemts debesīs. Jēzus mācekļiem konsultācijas ir beigušās. Viņu skolotāja vairs nav ar viņiem. Nu ir pašiem jādodas skaudrajā realitātē. Bet priekšā atrodas Vasarsvētki – diena, kad Jēzus pirmie mācekļi saņēma Svēto Garu – patiesības garu, kas vadīs mācekļus visā patiesībā. Cik jauki būtu iedomāties, ja skolā vai universitātē varētu lasīt uzrakstu pie skolotāja vai lektora durvīm – konsultācijas ir beigušās, bet es jums došu savu garu, kas pārbaudījumos un eksāmenos jums dos pareizās atbildes.

Jēzus saka: Kad nāks Aizstāvis, ko es jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kurš no Tēva iziet, – viņš liecinās par mani.” Šajā izteiktajā Jēzus frāzē slēpjas fundamentālas un svarīgas lietas par to, kā vispār spējam saprast, kas ir Svētais Gars un Viņa misija.

Kāda ir mūsu dzīves skolas gala liecība? Vai vēlamies to ierakt zemē, varbūt mūsu sirdsapziņa apsūdz, ka varējām labāk… tomēr Dievs caur savu Garu mums dod perfektu un nevainojamu liecību, ar kuru ne tikai tiksim uzņemti mūžības mājokļos, bet, šo liecību liecinot, varam izglābt citus, uz ko Dievs mūs arī ir aicinājis. Kas ir šī perfektā liecība, par kuru liecina Svētais Gars?

Sprediķis ROGATE – sestajā Lieldienu svētdienā, AD 2017. 21. maijā (Jņ 16:23-30, lūgšana Jēzus Kristus vārdā), māc. Juris Morics

Lūgt nenozīmē tikai atvērt muti un sacīt vārdus, bet patiesa lūgšana vispirms ir sirds pacelšana Dieva priekšā. Tādējādi lūgšana nāk nevis no mutes, bet no pašiem sirds dziļumiem. Tās ir pašas dziļākās mūsu sirds ilgas, nopūtas un vēlmes, kas tiek ietērptas vārdos un sacītas Dievam. Tā ir iekšēja mūsu gara lūgšana, kas kopā ar Svēto Garu, kas mīt mūsos, arī ar bezvārda nopūtām lūdz par visām tām lietām, kas mūs uztrauc, biedē un nomoka. Tātad lūgšanā mēs novēršamies, vai vismaz cenšamies novērsties no šīs pasaules un visas tās palīdzības, ko mūsu prāts un šīs pasaules var dot, bet pilnībā ar visu savu sirdi pievēršamies Dievam.

Jēzus vārdi: Patiesi, patiesi es jums saku: ko vien jūs Tēvam manā vārdā lūgsiet, viņš jums dos, atklāj patiesību un lūgšanas dziļo noslēpumu, kas vairs nav sasniedzams ar cilvēka spekulatīvo domāšanu. Proti, ka lūgšanas nenotiek mūsu – cilvēku, bet Jēzus vārdā. Lūgšana tādējādi ir nevis cilvēka psihes revīzija, ar vai bez formālas Jēzus vārda piesaukšanas, bet Svētā Gara mudināta saruna ar savu Radītāju, kurš Jēzus upura dēļ ir kļuvis par cilvēka draugu un labprāt uzklausa viņa lūgšanas: tāpat kā mīļš tēvs uzklausa savu bērnu.

Evaņģēlija Rakstu vietā Kristus īpaši pasvītro un ar vienkāršiem vārdiem pasaka, ka lūgšanai mūsu ticības dzīvē un vispār mūsu eksistenciālajā būtībā ir īpaša nozīme. Lūgšana nav darbība, kuras nepieciešamība būtu vēl kaut kā īpaši jāpamato – tā ir pavēle – svēta un Bībelē mums pavēlēta darbība.

 

Sprediķis trešdienā pēc CANTATE – piektās Lieldienu svētdienas, AD 2017. 17. maijā (Jņ 14:1-14, Jēzus ir ceļš pie Dieva), māc. Juris Morics

Vienīgais ceļš, kas ved pie Dieva, ir Jēzus Kristus, cita ceļa nav…

Mūžības lietu dēļ cilvēka sirds ir visnedrošākā. Pasaulē, kurā viss tiek novērtēts pēc padarītā darba un saņemtās algas, ir grūti noticēt tam, ka ir kaut kas, ko nevar nopirkt vai nopelnīt. Bet ir iespējams iegūt, sekojot pa pareizo ceļu…

Arī mācekļi nespēja ticēt tikai apsolījumam, tādēļ Kristus darīja daudzus brīnumu darbus, kuriem aicināja ticēt tad, ja ar vārdiem nebija pietiekami…

Katrā cilvēkā jau kopš pirmsākumiem iekšā ir ielikts jautājums pēc Dieva. Arī tam pirmatnējam mežonim, kas nekad nebija dzirdējis par Dievu, bija nojauta par Viņa esamību, bet nebija zināms ceļš. Nav zināms tas, kā Dievs ir sasniedzams. Katra cilvēka apziņā kādreiz nāk Toma jautājums: ..kā lai mēs zinātu ceļu?

Kā lai es zinātu ceļu… Dažādās pasaules reliģijas mēģina atrast ceļu pie Dieva. Caur domāšanu, folosofiju, rituāliem.

Ak, cik grūti dažkārt ir noticēt tam, ka pie Dieva mūs ved vienīgi ticība Jēzum Kristum…

Lai Dievs caur Jēzu Kristu mūs svētī uz to, ka mēs patiesi ik dienas jo vairāk pieaugam savā ticībā, lai visas lietas, ko lūdzam Dievam, mēs lūdzam Kristus vārdā un ik riezi neaizmirstam arī caur Viņu Dievam izteikt pateicību. Latviešiem ir skaista garīga dziesma ar Kārļa Skalbes vārdiemi:

“Par katru stundu Dievam pateicos, Par elpu vienu, Par katru nodzīvotu dienu. Un, ja ar man tik sāpes tiek, Par katru stundu Dievam pateicos, Ko viņš man dzīvot liek.”

 

Sprediķis CANTATE – Ģimenes dienā, AD 2017. 14. maijā (Kol. 3:12-14; 18-25, kristīga namturība), māc. Juris Morics

Pārdomājot ģimenes principus nevaram apiet autoritātes jautājumu. Tas nebūt nav tik vienkārši, kā liekas pirmajā acumirklī, jau lasījumos dzirdētajā bauslī:

Godā savu tēvu un māti, kā Tas Kungs, tavs Dievs, tev pavēlējis..

Cieņa ir abpusēja, arī no vecāku puses pret bērniem – un tas pat būtu priekšnoteikums, jo kas tad bērniem iemācīs cienīt citus, ja ne paši tuvākie – vecāki ar savu attieksmi. Un tas pats attiecas uz vīriem: – mīliet savas sievas un tad viņas jūs klausīs! Vai tad Dieva vārds tā nesaka?

Kad mēs runājam par ģimeni, par attiecībām, par to veidošanu – padomdevēja grūtākais kārdinājums ir vēlēšanās iedot gatavu recepti, tā ir augstprātība – iedomāties, ka mēs to varam – būsit droši vien ievērojuši, ka labākie padomdevēji bērnu audzināšanā ir tie, kuriem pašiem bērnu nav, ģimenes veidošanas padomdevēji mēdz būt vientuļnieki, kā arī par psihologiem bieži kļūst tie, kas paši ar sevi netiek galā…

Recepšu un gatavu metožu nav, bet pasaulē ir mīlestība, kuru īpaši augstā formā cilvēku dzimumam ir dāvinājis Dievs. Par ko raksta apustulis Pāvils un mīlestības nozīmīgākā sastāvdaļa ir piedošana. Bez piedošanas nav mīlestības un Dievs to mums ir ne tikai pateicis, bet arī pierādījis ar Savu krusta nāvi.

Noteicoša tiešām nav attiecību forma ģimenē, bet gan pašas attiecības. Tas nozīmē pilnas atbildības uzņemšanos par otru cilvēku, kā teikts laulības solījumā: priekos un bēdās; bagātībā vai nabadzībā; ciešanās un grūtībās, līdz nāve tos šķirs. Diemžēl legalizētā kopdzīve, nenostiprinot attiecības Dieva un sabiedrības priekšā, ir pavērusi ceļu citam mērķa formulējumam.

Mūsu, kristiešu, dzīves ceļvedī – Bībelē aprakstītajos notikumos, mēs varam lasīt par dažādām ģimenēm.

Šodiena ar savu paviršības steigu, izvirtības un materiālisma kultu ir īpaši smags laiks ģimenēm, tomēr, Svētie Raksti ar saviem notikumiem un piemēriem katru no mums uzrunā tieši šodienas situācijā.

Ne velti Kristū mēs visi saucam viens otru par brāļiem un māsām. Kristus nākdams pasaulē ir izveidojis vēl vienu lielu ģimeni – kristiešu ģimeni. Skaitliski laikam pašu lielāko ģimeni pasaulē, kāda jebkad ir pastāvējusi. Un šī ģimene turpina pieaugt. Katra kristiešu ģimenes šūniņa pēc būtības ir maza draudze un katrā šādā draudzē ir savs draudzes gans, kuram Dievs ir uzticējis atbildību par bērnu kristīgu audzināšanu. Nenoniecināsim to un nenorobežosimies no šīs atbildības. Dievs ir mīlestība, – bet par mīlestību savā ģimenē mēs katrs esam personīgi atbildīgi.

 

Sprediķis trešdienā pēc JUBILATE – ceturtās svētdienas pēc Lieldienām, AD 2017. 10. maijā (Jņ. 10:1-10, Jēzus līdzība par Labo Ganu), ev. Rolands Pētersons

 

Sprediķis JUBILATE – ceturtajā svētdienā pēc Lieldienām, AD 2017. 7. maijā (1. Pēt. 2:11-20, dzīvojiet kā Dieva kalpi), māc. Juris Morics

Apustulis Pēteris jau ievadvārdos uzrunādams mūs par mīļotajiem un tuviem, tai pašā laikā mūs pamāca kā ienācējus un svešiniekus.

Apustulis apriori norāda uz mūsu nesaderību ar pasauli – mēs nevaram šai pasaulē atrast mieru, jo esam šeit svešinieki. Mēs piederam Dievam, kuru esam iepazinuši caur Jēzu Kristu un savā kristībā esam atdzemdināti par jauniem cilvēkiem, kas nav pasaulei piederīgi… Bet ne vienmēr mēs to apzināmies un atceramies – tādēļ mēs šajā, mums kristiešiem svešajā pasaulē, ļoti bieži nejūtamies komfortabli, vai vienkārši sakot – laimīgi…

..godājiet visus, mīliet ticības brāļus, bīstieties Dieva, godiniet ķēniņu

Vienā teikumā apustulis Pēteris apkopo visu, kas cilvēkam ir nepieciešams laicīgajā dzīvē – četros norādījumos:

Godājiet ikvienu neatkarīgi no viņa sociālā stāvokļa, ticības piederības, mums nepieņemamā dzīves veida, ja vien tas neapdraud mūs; bet arī tad apustulis aicina attiekties pret visiem bez izņēmuma ar cieņu. Arī ja viņi mums nepatīk – tad tomēr: tiesāt un sodīt var ar cieņu un līdzjūtību.

Mīliet tuvākos – it īpaši savus kristīgos brāļus visā pasaulē; citā draudzē Latvijā, palīdziet tiem, kuriem ir vajadzīgs atbalsts…

Bīstaties Dievu! Jo Viņš redz un zina visu. Viņam nav nekas apslēpts, un Viņš var visu, jo Viņš ir visu redzamo un neredzamo lietu Radītājs un katras sirds pazinējs.

Un visbeidzot godājiet valdnieku – arī tad ja jums viņš neliekas tīkams un labs, vienalga viņu godājiet… tikai tāpēc vien, ka viņš ir valdnieks, kas iecelts par mums valdīt un, negodājot viņu, mēs graujam paši sevi!

Lūk, četri laimīgas laicīgas dzīves priekšnoteikumi, kas nav pretrunā ar to, kā mēs katrs kopjam savu garīgo pasauli un ticam Jēzum Kristum kā mūsu Pestītājam.

Tā ir pretēja mācība tam, kā mums dažkārt māca pasaules gudrība,… bet cik liela svētība nāk no tā, ja mums ar pazemību un lēnprātību izdodas uzveikt pasauli, kas nāk ar spēku un paštaisnību. Ja mēs uz netaisnīgu rīcību atbildam ar citu netaisnīgu rīcību; ja mēs zogam tādēļ, ka paši esam tikuši apzagti – tas vairo pasaulē ļaunumu un neceļ Dieva valstību… Bet, atbildēdami ar labu uz ļaunu, mēs varam uzvarēt ļaunumu, tas tālāk neturpinās – tas tiek apcirsts jau pie saknes.

Tāds mēdz būt mūsu – kristiešu liktenis: mēs skumstam tad, kad pasaule savā veidā priecājas. Pasaule laižas it kā galvu reibinošos priekos, kas vēlāk beidzas kārtējās krīzes paģirās… un tad tiek meklēti attaisnojošie iemesli…, parasti baltiem diegiem šūti…

Bet mēs redzēsim Kristu: vaigu vaigā un tad mūsu prieks būs pilnīgs un neatņemams. Prieks, kas nekad nebeigsies un neprasīs ārēju stimulāciju, bet būs dāvana mums par mūsu pacietību. Jo tad mēs vairs nejutīsimies kā piedzīvotāji un svešinieki.

Un tomēr… arī šajā dzīvē mums ir dots stiprinājums un mēs sajūtam prieku darot Dievam tīkamu darbu:

Bet, kas cer uz Kungu, atgūst spēku, ceļas spārnos kā ērgļi, skrej un nepiekūst, iet un nepagurst! (Jes 40:31)

 

Sprediķis trešdienā pēc Misericordia Domini – Trešās Lieldienu svētdienas, pirms Neatkarības atjaunošanas svētkiem AD 2017. 3. maijā (Apd. 2:14a, 36-41 Pētera sprediķis), māc. Juris Morics

Pēterim tika dota patiesības atziņa – viņš saprata visas liekuļošanas, samierināšanās un puspatiesības bezjēdzību – un tas darīja viņu stipru, un atdarīja viņa muti. Plīvurs nokrita no viņa acīm un aizmiglotās apziņas.

Priekšnoteikumi lai mēs tiktu svētīti un uzsāktu jaunu gaišu dzīvi: – atgriezties no grēkiem un uzticēties Kristus nopelnam.

Ja atceraties – pret brīvību tuksnesī kurnēja arī jūdi, kad Mozus tos izveda no Ēģiptes verdzības. Tas ilga 40 gadus – mūsu brīvvalstij vēl tik ilgs laika posms nav bijis.

Latvieši un vairums cittautību Latvijas iedzīvotāju mīl tieši šo zemi, neatkarīgi no tās pārvaldītājiem. Tā tas ir bijis gan cara laikos, gan sarkanajos laikos, gan tagad – laikā, kuram nosaukumu vēl tikai dos nākamas paaudzes…

Droši vien, ka tas, ko mēs vēl neesam spējuši izdarīt ir patiesa grēknožēla attiecībās ar savu tuvāko un savu valsti – visos līmeņos. Patiesība ir tā, kuru mums māca apustulis Pēteris un vēl pirms viņa – Jānis kristītājs… Proti atzīstiet atklāti savus grēkus un tad sekojiet Kristum – tas ir grūti, bet tas ir vienīgais ceļš, lai no tuksneša nonāktu apsolītā zemē.

Un tomēr, kad pienāk svētku diena un pie mājas es uzvelku mastā sarkan-balt-sarkano karogu – tad mana sirds vienmēr ietrīsas. Neskatoties uz visu – tas tomēr ir mans karogs un vairākas manu senču paaudzes ir gan karojušas, gan cietušas netaisnības tādēļ, lai mēs varētu šo mūsu tautas pazīstamāko simbolu brīvi un ar prieku lietot.

Lūgsim Dievu, lai Viņš svētī mūs uz patiesu grēknožēlu, lai pēc tās nāk Viņa apsolījums, kas dots mums un mūsu bērniem un visiem tiem, kas vēl ir tālu un meklē patiesību. Dievs svētī Latviju!

Sprediķis trešajā svētdienā pēc Lieldienām, Misericordia Domini, AD 2017. 30. aprīlī (Jņ 10:11-16, ES ESMU labais gans), ev. Rolands Pētersons

Sabiedrībā nereti ir dzirdēts apgalvojums: dumjš kā aita. Izteiktā frāze, kā arī priekšstats par šo dzīvnieku, liek justies mazliet neērti, jo īpaši, ja ar to salīdzina Dieva draudzi. Un tāpat citreiz ir dzirdēti sprediķi, kas turpina šo domu, attīstot to plašāk. Bet aitas nav dumji dzīvnieki, vēl vairāk, iemiesotais Dieva vārds pats sevi salīdzina ar Dieva jēru, kas nes pasaules grēku un pazīst sava Tēva balsi. Nepamatotā kritika par aitām rodas tajā, ka tās vienkārši nespēj labi redzēt. Savukārt nobiedēt tās spēj katra sīkākā lieta, kas gadās tām ceļā. Bet tas, kas palīdz avīm būt drošībā, nonākt zaļās ganībās, tapt dzirdītām no miera strauta, ir Labā gana balss.
Kā atpazīt īstos ganus no peļņas dzītajiem – derētajiem ganiem, kuriem avis tā īsti nemaz neinteresē? Kā neapjukt šajā laikmetā, kurā katrs pasludina savu patiesību par patiesu?

Sprediķis trešdienā pēc Baltās svētdiens AD 2017. 26. aprīlī (1.Jņ 1,2 Jāna ticības aplicība), māc. Juris Morics

Šī vēstule ir viena no skaidrākajām agrīnajām Ticības Apliecībām Baznīcā. Laiks un iemesls, kādēļ Jānis rakstīja savu 1. vēstuli bija maldu mācību izplatīšanās Baznīcā, tādēļ vēstule sākas ar skaidru apliecinājumu kādam Dievam tic Jānis un kā ir Dievam jātic tiem, kam adresēta vēstule un kurus viņš mīļi sauc par saviem bērniņiem… Arī mūs tai skaitā, kas lasām vēstuli šodien.

Te var saskatīt ļoti skaistu tieši luterisko ticības formulu, ko Jānis ir mums parādījis jau pašos kristietības pirmsākumos, proti: lasot un mācoties Dieva Vārdu, kuru Dievs pats mums ir pasludinājis caur praviešiem, apustuļiem un Savu Dēlu Jēzu Kristu – mūsos ar Svētā Gara starpniecību iemājo TICĪBA. Ticība uz Jēzus Kristus upuri par mums, necienīgajiem, rada mūsos MĪLESTĪBU. Un tālāk šī pati mīlestība jau rada vēlēšanos darīt tos labos gaismas darbus.

Neskatoties uz visām pamācībām, kuras gan ir labas un liekas mums izpildāmas, – reāli skatoties uz lietām un izmeklējot sirdsapziņu, mēs, ja būsim godīgi, atzīsim savu grēcīgumu un nespēju pildīt tos novēlējumus, kurus mums Pats Dievs caur apustuli Jāni ir novēlējis, tomēr pāri tam mums paliek Dieva apsolījums, kurš ir saņemams ticībā. Lai Visspēcīgais Dievs, Jēzus Kristus personā, caur Svēto Garu mūs uzturēdams šai grēcīgajā pasaulē, palīdz mums vadīt mūsu dienas un darbus, kā to Viņš pats mums ir novēlējis.

Sprediķis pirmajā svētdienā pēc Lieldienām, Baltajā svētdienā AD 2017. 23. aprīlī (Jņ 20:19-31 Jēzus nāk pie mācekļiem caur aizslēgtām durvīm un Toma neticība), māc. Juris Morics

Droši vien, ka ne jau ticība, bet gan apjukums, neziņa un bēdas tajā vakarā pulcināja kopā mācekļus. Vai tagad katram no viņiem būtu jāatgriežas atpakaļ pie savas iepriekšējās dzīves? Vienam jākļūst par zvejnieku, citam par muitnieku…? Droši vien viņi saprata, ka pēc visa notikušā nespēs atkal dzīvot tā, kā līdz Jēzus ienākšanai viņu dzīvē. Jēzus bija izmainījis viņu pasaules skatījumu, tāpat, kā Viņš ir izmainījis arī mūsu katra dzīvi. Viņš atnāca un pasaule kļuva citāda. Tā tas notiek joprojām katra cilvēka dzīvē, kurā ienāk Jēzus.

Mācekļiem toreiz nebija skaidrs, kas notiks tālāk un kas viņiem būtu jādara. Tādēļ durvis bija slēgtas un viņu sirdīs bija nemiers. Un tad caur aizslēgtām durvīm pie viņiem atnāca Kristus un deva mieru.

Miers ir pats būtiskākais, kas cilvēkam šajā dzīvē ir nepieciešams. Tādēļ arī Jēzus Kristus nākdams pie mācekļiem caur aizslēgtām durvīm vispirms dod tiem mieru. Mācekļi ir neziņā, bet, pirms tie var sākt kaut ko darīt, pirms tie tiek sūtīti pasaulē, tajos ir jāienāk Dieva mieram. Mierīgs un ticībā paļāvīgs cilvēks ir spējīgs arī citiem apliecināt to, ko Kristus mums ir devis.

Lai Baznīca Dieva mieru varētu tālāk dot pasaulei, Kristus mācekļiem deva Svēto Garu un Atslēgu varu. Kopš Kristus laikiem Svēto Garu Baznīca no paaudzes paaudzē ir nodevusi caur roku uzlikšanu. Baznīcas varu piedot grēkus, kuru Baznīca dara pasaulē caur mācītāju, sauc par „Atslēgu varu”.

Jēzus atnāca pie mācekļiem caur aizslēgtām durvīm un iedeva Debesu valstības atslēgas. Atslēgu vara ir dota, lai mēs varētu ieiet Dieva valstībā, lai mēs iemantotu mieru, lai tas būtu pamatā, un pavadītu mūs, kurp vien mēs ejam, ko runājam un domājam. Kad mācītājs Jēzus Kristus vārdā pasludina grēku piedošanu, tad tai ir jātic tā, it kā pats Kristus to būtu sacījis, jo viņš savulaik apsolīja – kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti.

Mums bieži nākas dzīvot no ticības. Tas ir laiks, tie ir brīži, vai dzīves posmi, kad ir jāmācās dzīvot nevis no sajūtām, no skatīšanās un redzēšanas, bet no ticības. Tad, kad nekā cita vairs nav – paliek ticība. Tad ar šo ticību ir jāiztiek un jāmācās dzīvot ticībā. Svētīti tiek tie, kas paliek šajā Kristus dotajā ticībā līdz galam!

Sprediķis trešdienā pēc Lieldienu svētdienas, AD 2017. 19. aprīlī (Lk 24:13-35, mācekļi ceļā uz Emmausu), māc. Juris Morics

Pārdomājot šo Evaņģēlija Rakstu vietu, varam uzsvērt četras būtiskākās lietas, uz kurām mūsu Kungs Jēzus Kristus mums ir norādījis:

  1. Kārt: patiesību un Dievu atrod tie, kas Viņu meklē un par Viņu domā. Tie, kas ir ceļā, nevis sēž un apmierinās ar to, kas tiem tiek pienests klāt.
  2. Kārt: patiesību un Dievu var atrast un saprast lasot un pārdomājot Viņa mums atstāto mantojumu: Bībeli, Svētos Rakstus, kur viss mums vajadzīgais ir uzrakstīts. Bet lai līdz galam saprastu Rakstus – nepietiek ar mūsu pašu gudrību, un tad ir jānāk uz baznīcu, lai dzirdētu šo Rakstu skaidrojumus no tiem, kas tos pareizi māca.
  3. Kārt: kopība ar Dievu un Jēzu Kristu nav atrodama tikai Rakstu zināšanā un savā cilvēciskajā gudrībā, bet gan klāt nāk Viņa atstātie žēlastības līdzekļi, kurus sniedz Viņa iedibinātā patiesajā, tradicionālā Baznīca. Un šie žēlastības līdzekļi ir: – kristība, grēksūdze un grēku piedošana, kam seko Svētā Vakarēdiena Sakraments, kas mūs garīgi palīdz pastāvēt šajā dzīvē.
  4. Un visbeidzot, mēs neesam aicināti apmierināties ar to, ka esam paši Dievu iepazinuši, bet gan mums ir jāsludina Viņa vārda patiesība arī citiem, kuri vēl nav līdz galam sapratuši, kur ir meklējams īstais Dievs.

Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam, saka Kristus, kurš ir augšāmcēlies, patiesi augšāmcēlies Alleluja!

Sprediķis Lieldienas svētdienā, AD 2017. 16. aprīlī (Mk 16:1-7 Jēzus augšāmcelšanās), māc. Juris Morics

Kristus ir augšāmcēlies – patiesi augšāmcēlies! Par spīti visai cilvēku loģikai un zinātniskajiem brīnuma noliedzējiem. Būtiskākais ir tas, ka priekš Viņa augšāmcelšanās nav vajadzīgi mūsu pierādījumi. Drīzāk jau būtu jāpierāda, ka mēs paši esam dzīvi – nevis staigājoši miroņi – kā miesas bez gara. Cik gan daudz miroņu staigā pa ielām, kamēr Viņš ir joprojām dzīvs…

Kā bija toreiz – tajā Lieldienu rītā… Visi raudāja par to, ka ir pazudis mironis, bet neviens nepriecājās par to, ka, iespējams, Viņš ir dzīvs – augšāmcēlies…

Kaps ir tukšs un mēs ļoti labi zinām, kur atrast Viņa ķermeni. Kaps tiešām ir tukšs, jo Kristus ķermenim nav lokāla atrašanās vieta. Augšāmceltā Kristus ķermenis ir manā draudzē! Par spīti visiem pārbaudījumiem un sitieniem; pasaule trako, un mēs arī Baznīcā kļūdāmies – Dievs mums nav solījis vieglas dienas. Bet mums ir Kristus, kurš ir cietis miris un augšāmcēlies par mums.

Kamēr viss cits pasaulē ir gruvis un panīcis, augšāmceltais Kristus ķermenis – Kristus Baznīca, ir pastāvējusi vienmēr – un arī tagad pastāv. Neskatoties uz visiem izkropļojumiem un liberalizācijām – tomēr Baznīca pastāv un visu laiku ceļas augšā. Un tas viss ir tikai tāpēc, ka Baznīcā ir iemiesojies augšāmceltais Kristus – Viņš ir katrā no mums un ik reizi ceļas augšā, kad mēs svētdienās pulcējamies uz Viņa Augšāmcelšanās dievkalpojumu. Jo katru svētdienu mēs svinam Lieldienu notikumu!

Krustus ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies! Alleluja!