Sprediķis pirmajā svētdienā pēc Lieldienām, Baltajā svētdienā AD 2017. 23. aprīlī (Jņ 20:19-31 Jēzus nāk pie mācekļiem caur aizslēgtām durvīm un Toma neticība), māc. Juris Morics

Droši vien, ka ne jau ticība, bet gan apjukums, neziņa un bēdas tajā vakarā pulcināja kopā mācekļus. Vai tagad katram no viņiem būtu jāatgriežas atpakaļ pie savas iepriekšējās dzīves? Vienam jākļūst par zvejnieku, citam par muitnieku…? Droši vien viņi saprata, ka pēc visa notikušā nespēs atkal dzīvot tā, kā līdz Jēzus ienākšanai viņu dzīvē. Jēzus bija izmainījis viņu pasaules skatījumu, tāpat, kā Viņš ir izmainījis arī mūsu katra dzīvi. Viņš atnāca un pasaule kļuva citāda. Tā tas notiek joprojām katra cilvēka dzīvē, kurā ienāk Jēzus.

Mācekļiem toreiz nebija skaidrs, kas notiks tālāk un kas viņiem būtu jādara. Tādēļ durvis bija slēgtas un viņu sirdīs bija nemiers. Un tad caur aizslēgtām durvīm pie viņiem atnāca Kristus un deva mieru.

Miers ir pats būtiskākais, kas cilvēkam šajā dzīvē ir nepieciešams. Tādēļ arī Jēzus Kristus nākdams pie mācekļiem caur aizslēgtām durvīm vispirms dod tiem mieru. Mācekļi ir neziņā, bet, pirms tie var sākt kaut ko darīt, pirms tie tiek sūtīti pasaulē, tajos ir jāienāk Dieva mieram. Mierīgs un ticībā paļāvīgs cilvēks ir spējīgs arī citiem apliecināt to, ko Kristus mums ir devis.

Lai Baznīca Dieva mieru varētu tālāk dot pasaulei, Kristus mācekļiem deva Svēto Garu un Atslēgu varu. Kopš Kristus laikiem Svēto Garu Baznīca no paaudzes paaudzē ir nodevusi caur roku uzlikšanu. Baznīcas varu piedot grēkus, kuru Baznīca dara pasaulē caur mācītāju, sauc par „Atslēgu varu”.

Jēzus atnāca pie mācekļiem caur aizslēgtām durvīm un iedeva Debesu valstības atslēgas. Atslēgu vara ir dota, lai mēs varētu ieiet Dieva valstībā, lai mēs iemantotu mieru, lai tas būtu pamatā, un pavadītu mūs, kurp vien mēs ejam, ko runājam un domājam. Kad mācītājs Jēzus Kristus vārdā pasludina grēku piedošanu, tad tai ir jātic tā, it kā pats Kristus to būtu sacījis, jo viņš savulaik apsolīja – kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti.

Mums bieži nākas dzīvot no ticības. Tas ir laiks, tie ir brīži, vai dzīves posmi, kad ir jāmācās dzīvot nevis no sajūtām, no skatīšanās un redzēšanas, bet no ticības. Tad, kad nekā cita vairs nav – paliek ticība. Tad ar šo ticību ir jāiztiek un jāmācās dzīvot ticībā. Svētīti tiek tie, kas paliek šajā Kristus dotajā ticībā līdz galam!

Sprediķis trešdienā pēc Lieldienu svētdienas, AD 2017. 19. aprīlī (Lk 24:13-35, mācekļi ceļā uz Emmausu), māc. Juris Morics

Pārdomājot šo Evaņģēlija Rakstu vietu, varam uzsvērt četras būtiskākās lietas, uz kurām mūsu Kungs Jēzus Kristus mums ir norādījis:

  1. Kārt: patiesību un Dievu atrod tie, kas Viņu meklē un par Viņu domā. Tie, kas ir ceļā, nevis sēž un apmierinās ar to, kas tiem tiek pienests klāt.
  2. Kārt: patiesību un Dievu var atrast un saprast lasot un pārdomājot Viņa mums atstāto mantojumu: Bībeli, Svētos Rakstus, kur viss mums vajadzīgais ir uzrakstīts. Bet lai līdz galam saprastu Rakstus – nepietiek ar mūsu pašu gudrību, un tad ir jānāk uz baznīcu, lai dzirdētu šo Rakstu skaidrojumus no tiem, kas tos pareizi māca.
  3. Kārt: kopība ar Dievu un Jēzu Kristu nav atrodama tikai Rakstu zināšanā un savā cilvēciskajā gudrībā, bet gan klāt nāk Viņa atstātie žēlastības līdzekļi, kurus sniedz Viņa iedibinātā patiesajā, tradicionālā Baznīca. Un šie žēlastības līdzekļi ir: – kristība, grēksūdze un grēku piedošana, kam seko Svētā Vakarēdiena Sakraments, kas mūs garīgi palīdz pastāvēt šajā dzīvē.
  4. Un visbeidzot, mēs neesam aicināti apmierināties ar to, ka esam paši Dievu iepazinuši, bet gan mums ir jāsludina Viņa vārda patiesība arī citiem, kuri vēl nav līdz galam sapratuši, kur ir meklējams īstais Dievs.

Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam, saka Kristus, kurš ir augšāmcēlies, patiesi augšāmcēlies Alleluja!

Sprediķis Lieldienas svētdienā, AD 2017. 16. aprīlī (Mk 16:1-7 Jēzus augšāmcelšanās), māc. Juris Morics

Kristus ir augšāmcēlies – patiesi augšāmcēlies! Par spīti visai cilvēku loģikai un zinātniskajiem brīnuma noliedzējiem. Būtiskākais ir tas, ka priekš Viņa augšāmcelšanās nav vajadzīgi mūsu pierādījumi. Drīzāk jau būtu jāpierāda, ka mēs paši esam dzīvi – nevis staigājoši miroņi – kā miesas bez gara. Cik gan daudz miroņu staigā pa ielām, kamēr Viņš ir joprojām dzīvs…

Kā bija toreiz – tajā Lieldienu rītā… Visi raudāja par to, ka ir pazudis mironis, bet neviens nepriecājās par to, ka, iespējams, Viņš ir dzīvs – augšāmcēlies…

Kaps ir tukšs un mēs ļoti labi zinām, kur atrast Viņa ķermeni. Kaps tiešām ir tukšs, jo Kristus ķermenim nav lokāla atrašanās vieta. Augšāmceltā Kristus ķermenis ir manā draudzē! Par spīti visiem pārbaudījumiem un sitieniem; pasaule trako, un mēs arī Baznīcā kļūdāmies – Dievs mums nav solījis vieglas dienas. Bet mums ir Kristus, kurš ir cietis miris un augšāmcēlies par mums.

Kamēr viss cits pasaulē ir gruvis un panīcis, augšāmceltais Kristus ķermenis – Kristus Baznīca, ir pastāvējusi vienmēr – un arī tagad pastāv. Neskatoties uz visiem izkropļojumiem un liberalizācijām – tomēr Baznīca pastāv un visu laiku ceļas augšā. Un tas viss ir tikai tāpēc, ka Baznīcā ir iemiesojies augšāmceltais Kristus – Viņš ir katrā no mums un ik reizi ceļas augšā, kad mēs svētdienās pulcējamies uz Viņa Augšāmcelšanās dievkalpojumu. Jo katru svētdienu mēs svinam Lieldienu notikumu!

Krustus ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies! Alleluja!

Sprediķis Zaļajā ceturtdienā, AD 2017. 13. aprīlī (Jņ 13:1-15, Jēzus mazgā mācekļiem kājas), māc. Juris Morics

Kristus apsolīja Pēterim saprašanu… Tā nebija cilvēku filozofijā un dzīves pieredzē balstītā gudrība, kas Pēterim bija jāsaprot. Tā saprašana vārdos netika paskaidrota. Pēterim un arī pārējiem mācekļiem vēlāk tika dota gudrība un sirdsskaidrība saprast lietas no dievišķā skatu punkta. Milzīga vērtību maiņa notika viņu prātos un sirdīs – to pašu Dievs dara šodien ar ikvienu no mums, ar ikvienu, kurš vēlas Viņam sekot.

Vieni tic, ka Vakarēdienā saņem Kristus miesu un asinis, un citi tam netic, uztverot to tikai kā rituālu darbību – pieklājīgu apsveicināšanos, kas balstīta vienīgi vārdos: „Tā ir labi un tā piederas…”, un „to dariet mani pieminēdami”.

Vakarēdiens nav kāds piemiņas mielasts par mirušo, jo Kristus ir dzīvāks par jebkuru no mums; un no Vakarēdiena arī mēs saņemam barību mūžīgai dzīvībai.

Šī Svētā Vakarēdiena mielasta noslēgums kļuva par jaunu sākumu… Tika noslēgta Jaunā Derība. Un viss līdz šim notikušais ieguva savu patieso jēgu.

Mums priekšā vēl ir Kristus rūgto ciešanu diena un nakts pirms Lieldienām. Izstaigāsim kopā ar mācekļiem šo Kunga ceļu, lai tas stiprina mūs ticībā uz Viņa nenovērtējamo nopelnu mūsu labā.

Sprediķis trešdienā pēc Palmarum svētdienas, AD 2017. 12. aprīlī (Mt 26:36-46, Jēzus lūgšana Getzemenē), ev. Rolands Pētersons

Sprediķis Palmarum svētdienā, AD 2017. 9. aprīlī (Jņ 12:12-24, Jēzus ieiešana Jeruzalemē), māc. Juris Morics

Lai kā Baznīca savulaik ir interpretējusi šo Kristus ieiešanu Jeruzalemē – tomēr Viņš negāja pa sarkanu paklāju; ceļš netika ziediem kaisīts un sagaidītāju pūļa klaigāšana nebija reglamentēti organizēta.

Dievs smejas par tukšu un greznu izrādīšanos. Ļoti smalks humors – spēcīgs sarkasms ir šajā jocīgajā situācijā – kā Jēzus iejāj Jeruzalemē.

Arī mēs piederam pie šiem Jēzus sagaidītājiem Jeruzalemē; arī mēs bieži mēdzam kliegt un izteikt patētiskas frāzes – līdzīgi, kā Jēzus pavadītāji, kas bija klāt pie Viņa traģikomiskās ieiešanas Jeruzalemē, bet vai mēs protam arī klausīties? Lūdzot savas lūgšanas – vai mēs protam klausīties Dieva atbildēs? Viņš nerunā ar mums balsī un mūsu valodā. Bet Dievs ar mums runā un mūs uzklausa…

Viņš mums atbild notikumos un likumsakarībās mūsu dzīvēs… Mums tikai vairāk jāmācās klausīties Viņā un saprast Viņa mums dotās zīmes: lai mēs šodien nebūtu tikai skrandaiņu pūlis, kurš klāj savas drēbes uz ceļa, kliedzot Ozianna, nedz arī piederētu pie tiem smalkajiem mietpilsoņiem, kuri nepatikā rauc degunus, redzot šo farsu…

Ar savu ieiešanu Jeruzalemē Jēzus Kristus uzskatāmi nodemonstrēja savu attieksmi pret cilvēku dažkārt pompozo dižošanos.

Kad Dr. Mārtiņš Luters aizgāja mūžībā – viņa pēdējie vārdi bija: „Mēs visi esam nabagi”.

Sprediķis trešdienā pēc Judica svētdienas, AD 2017. 5. aprīlī (Jņ 11:1-45, Lācara augšāmcelšana), māc. Juris Morics

Kad Kristus atnāca pie Martas un Marijas, kas kopā ar dažādiem cilvēkiem apraudāja Lācaru – viņas negaidīja no Jēzus brīnumu. Pamēģiniet iedomāties sevi, viņu vietā. Lai arī ko Jums teiktu tuvākie draugi, Jūs visu uztversiet kā līdzjūtības vārdus. Šis stāsts jau nav tikai vēstījums mums, tas ir arī dokumentāls apraksts par cilvēkiem, kas atradās Kristus klātienē ilgu laiku – redzēja ūdens pārvēršanu vīnā, redzēja aklo, kas kļuva redzīgs, redzēja vēl daudzus dziedinātos un nāvei atņemtos, bet nevienā brīdī negaidīja, ka Lācars tiks augšām celts – nevis kaut kad, bet tagad!

Augšāmcelšana un pamodināšana no miega visvairāk bija nepieciešama tieši klātesošajiem sērotājiem. Bija vajadzīga viņu pamodināšana no neticības miega, no mietpilsonības, no tukšuma viņu dzīvēs…

Paskatīsimies mēs paši apkārt, savos tuvākajos draugos un paziņās, savos darba biedros, nejauši sastaptajos cilvēkos – transportā, veikalā, pastā, kādā saviesīgā pasākumā, visbeidzot – savā draudzē. Mēs atradīsim starp mums un mūsu apkārtējiem ļoti daudz Lācara pavadītāju. Vēl vairāk – mēs paši piederam pie tiem.

Visi šie cilvēki mūsu apkārtnē gaida pēc augšāmcelšanas un atraisīšanas. Kad Jēzus izsauca Lācaru ārā no kapa un tas iznāca, pēc jūdu paražas satīts līķautos, Jēzus teica: “Atraisiet viņu un ļaujiet viņam iet.” Pavēle mums – Lācara pavadītājiem ir: lai arī mēs palīdzam apkārtējiem atraisīties. Nevis savākt, savažot, bet atraisīt.

Mūsu atbilde uz Dieva iniciatīvu un žēlastību nesīs augļus tad, ja dzīvosim pēc vārdiem, kurus raksta apustulis Pāvils vēstulē Romiešiem: Ja jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem, tad Viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar Savu Garu, kas ir jūsos. /Rm 8:11/

Sprediķis Judica svētdienā, AD 2017. 2. aprīlī (Jņ 8:46-59, jūdu neticība Jēzum), māc. Juris Morics

Tas notika toreiz, kad Jēzus runāja ar Jūdiem. Ar tiem par kuriem ir rakstīts: “kas bija sākuši Viņam ticēt.“ Un tomēr, kad viņi dzirdēja to, kas īsti neatbilda viņu priekšstatiem, ticība izrādījās pazudusi.

Jautājums ir: kam tu grūtā brīdī uzticies vairāk – vai Dieva vārdam, kas saka: “Tas Kungs tevi svētī un tevi pasargā”, vai saviem priekšstatiem par to, kādai ir jābūt Dieva svētībai? Vai tu tici, Jēzus vārdiem, ka Viņš uzklausīs lūgšanu, vai tu tam ticēsi tikai tad, ja redzēsi to piepildāmies?

Sargieties no tiem, ka lej sīrupu ausīs un grib jums izpatikt! Jēzus nevienam negribēja izpatikt, Viņš nesludināja to, ko no Viņa gaidīja – bet gan nesagrozītu Dieva Vārdu! Patiesību! Tur, kur Dieva Vārds strādā – vienmēr ir kāda pretdarbība. Apzināta, vai neapzināta, bet ir. Ja tas tā nav, tad laikam sludinātais ir tikai ausis glāstošs, bet sirdi neskar… Jēzus vienmēr un visur sastapa pretdarbību – tas ir atgādinājums arī mums šodien!

Nebīsties, tu mazais ganāmpulciņ, jo jūsu Tēvam labpaticis dot jums Valstību. (Lk 12:32)

Šos vārdus Jēzus teica savai Baznīcai, kas šodien ir aptvērusi visu pasauli! Un arī šodien Viņš saka: „Nebīsties! Es Esmu ar tevi līdz pasaules galam!”

Vai tā varēja notikt tikai toreiz? Vai tā ir tikai vēsture? Vai arī Dieva Vārds šodien ir tikpat dzīvs, kā toreiz! Vai Viņš ir dzīvs pie tevis?

Sprediķis trešdienā pēc Laetare svētdienas, AD 2017. 29. martā (Jņ 9:1-41, Jēzus dziedina neredzīgo), māc. Juris Morics

“Rabi, kas ir grēkojis, viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš neredzīgs piedzimis?”. Pašā jautājumā jau it kā ir ielikta atbilde, kuru Jēzus mācekļi grib no skolotāja sagaidīt. Ja cilvēkam ir kāda vaina; ja viņš ir nabadzīgs; ja viņam dzīvē kādā jomā neveicas – tātad tas ir sods par kādu grēku, kuru nodarījis pats cilvēks vai viņa tuvinieki. Tāda izpratne par neveiksmēm, slimībām un pat nelaikā piedzīvotu tuva cilvēka zaudējumu daudziem ir joprojām, lai arī skaidrojums ir pateikts jau pirms 2000 gadiem.

Neredzīgais ir padarīts redzīgs! Arī mēs, katrs no mums savā ticībā uz Jēzu Kristu esam piedzīvojuši līdzīgu brīnumu: esam padarīti redzīgi. No tumsas uz gaismu – caur Jēzu Kristu. Kā Pāvils to precīzi mums paskaidro: „Jo reiz jūs bijāt tumsa, bet tagad esat gaisma savā Kungā!..” /Eff 5:8/

Šī patiesā Bībeles aina, kas līdzinās labai komēdijai (ja spējam ieraudzīt kontekstus dotajam Evaņģēlija tekstam) atgādina mums to, kas mēs patiesībā esam un par ko mēs, Kristus sekotāji, esam atbildīgi. Mūsu ticības unikalitāte ir tajā aspektā, ka nekad nav par vēlu atgriezties. Mums vēl ir laiks, lai arī mēs nezinām cik daudz…

„Bet visu, kas tiek gaismā celts, apspīd gaisma, un viss, ko apspīd gaisma, ir gaisma. Tāpēc ir sacīts: uzmosties, kas guli, un celies augšā no miroņiem, tad atspīdēs tev Kristus.” /Ef 5:13,14/

 

Sprediķis Laetare svētdienā, AD 2017. 26. martā (Jņ 6:1-15, Jēzus paēdina 5000 vīrus), māc. Juris Morics

Viņam sekoja liels ļaužu pūlis, jo tie redzēja zīmes, ko viņš darīja slimajiem.”

Rakstu vietā ir skaidra norāde: kāpēc cilvēki Jēzum sekoja. Mēs varam saprast šos ļaudis, kaut vai tikai tāpēc, ka arī paši neatšķiramies no viņiem pēc būtības. Mēs visi meklējam brīnumu un ceram uz brīnumu – it īpaši uz tādu, kas notiek acīm redzami tūlīt un tagad! To meklēja arī tie, kas toreiz pūlī sekoja Jēzum… Tikai paradoksāla situācija ir tā, ka Jēzus pats ir liktenis – Viņš grib dot to, ko cilvēka prāts nespēj aptvert – jau gatavu rezultātu, risinājumu, nevis veidu, kā varētu mēģināt kaut ko mainīt…

Jēzus nav piepildījis nevienu no vēlmēm tā, kā cilvēki to ir gaidījuši. Un tomēr Viņš ir visiem atbildējis dodams nevis to, ko viņi grib, bet gan to, ko tiem vajag! Ar mums pašiem dažkārt mēdz būt ļoti līdzīgi… Padomājiet, vai jums kādreiz ir bijis tā, ka jūs Dievam kaut ko ļoti, ļoti esat lūguši un tomēr Viņš jums to nav devis… Un, paejot laikam, jūs esat sapratuši: cik labi, ka Viņš toreiz jums nav devis to, ko jūs Viņam esat lūguši, bet gan kaut ko citu, kas jums patiesi ir bijis vajadzīgs.

Sprediķis trešdienā pēc Oculi svētdienas, AD 2017. 22. martā (Jņ 4:5-42, Jēzus saruna ar samariešu sievieti pie Jēkaba akas), māc. Juris Morics

Sieviete bija izslāpusi, jo viņa mēģināja atkal un atkal dzert tukšām akām. Jēzus aicināja samarieti ticēt Viņam, bet norādīja, ka viņa to nespēs, ja vienlaicīgi turpinās ticēt, ka iekāres remdināšana varētu apmierināt viņas slāpes. Jēzus parādīja savu mīlestību, un negribēja samarieti atstāt tādu, kāda viņa ir.

Šajā sarunā ar sievieti Jēzus pauda mīlestību. Viņš bija svešinieks, tomēr izvēlējās tuvoties. Viņš bija noguris, tomēr izvēlējās runāt. Viņš bija jūds, tomēr Viņam rūpēja samariete. Viņš bija pirmā gadsimta vīrietis, tomēr izturējās pret zemnieci ar cieņu. Viņš bija nopietns, bet vienlaicīgi rotaļīgs. Viņš bija līdzcietīgs, tomēr arī godīgs. Viņam bija taisnība, bet Viņš neko nepieprasīja. Viņš bija izsalcis, tomēr paēdis. Viņš nebija līdzīgs nevienam cilvēkam, kurš jebkad ir eksistējis.

Šis stāsts par Samariešu sievieti nav Bībelē pierakstīts tikai hronoloģijas pēc. Neviens vārds Bībelē nav tikai vēsture. Samariešu sievietē mēs esam aicināti ieraudzīt paši sevi, kas kalpojam pasaulīgiem dieviem un ko ir pārņēmusi kurnēšana un aklums. Bieži vien, meklējot, kā remdēt savas slāpes, mēs pievēršamies lietām un realitātēm, mainot tās, kā samariete mainīja savus vīrus. Mēs meklējam ūdeni sausās akās un maldāmies ilūziju tuksnesī. Taču vienīgi Kristus var remdēt slāpes, ko cilvēka sirdī ielicis Dievs. Slāpes pēc dzīvā, patiesā un mūžīgā Dieva.

Sprediķis Oculi svētdienā, AD 2017. 19. martā (Lk 11:14-28, Jēzus un Belcebuls), māc. Juris Morics

Jēzum pārmet, ka Viņš sadarbojas ar velnu. Tas tiek darīts brīdī, kad Jēzus ir izglābis kādu cietēju, atbrīvodams no apsēstības, atdevis tam spējas runāt. Apkārtējie redzēdami brīnījās…, bet citi Viņu apsūdz par velna sabiedroto, un vēl kādi ar aizdomām sāk Jēzu pārbaudīt. Un nav neviena, kas izteiktu pateicību, neviena, kas apsveiktu izdziedināto, kurš atguvis runas dāvanas….

Arī šodien mēs šad un tad sastopamies ar neticību, vai tukšu liekvārdību, jo Svētais Gars nav atvēris acis: „Rādi zīmi – runā mēlēs, sāc daudz pļāpāt un purpināt pie sevis, lai visi dzird ka tu lūdz Dievu…”

Katram vajadzētu sevi pārbaudīt, vai viņš nepieder pie tiem, kas neuzticīgi prasa no Jēzus kādas debesu zīmes un brīnumus, neticēdams tam, kas ir acīm redzams un notiek.

Jautājums šodien nav, ko mēs domājam par Jēzus darītajiem brīnumiem: vai arī mēs meklējam tikai brīnumus? Šodien jautājums ir: vai tu esi ar Dieva Dēlu, vai pret Viņu? Ko šodien tev nozīmē Dieva Dēla ciešanas? Tu esi paklausījis Viņa aicinājumam un šodien atnācis uz dievkalpojumu… Vai tu gribi, lai Dievs turpina savu darbu, kad tu iziesi no šī nama? Lūk, jautājumi, kas izšķir to, kurā pusē tu esi – šaubīgo pūlī, brīnumu tīkotāju starpā, – vai arī tas viens izglābtais, kurš atguva valodu.

Lūgšanas svētība nav atkarīga no tā, kā mēs jūtamies, kad lūdzam Dievu. Mūsu liecībai par Kristu nevajadzētu būt atkarīgai no tā, cik daudz mēs pļāpājam par savām sajūtām. Mēs tagad esam laimīgi, jo dzirdam Dieva vārdu. Mūsos mājojošais Svētais Gars ir tas, kurš palīdz mums to pildīt!

 

Sprediķis trešdienā, pēc Reminiscere svētdienas AD 2017. 15. martā (Jņ 3:1-17, Vēsts no augšienes), ev. Rolands Pētersons

Kāda ir vēsts no augšienes, kas cilvēkos raisa tik lielu rezonansi? Šī vēsts ir Dieva evaņģēlijs, kas caur Kristību sakramentu dāvā cilvēkam jaunpiedzimšanu – garīgai realitātei. Kādam evaņģēlija vēsts ir cēlonis dzīves pārveidē, kādam tā izklausās pēc absurda un muļķības. Lielu kontrastu starp muļķīgu absurdu un svētību mēs varam dzirdēt sarunā starp kādu Izraēla skolotāju Nikodēmu un Jēzu Kristu.

Šajā Reminiscere (latīņu val. – atcerēties) gavēņa laika nedēļā ikviens esam aicināti atcerēties tos mirkļus, kad Dievs caur cilvēkiem uzrunāja mūs, sludinādams glābjošo evaņģēlija vēsti. Apustulis Pāvils raksta: „Un kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina? Un kā lai sludina, kad nav sūtīti? Ir rakstīts: cik tīkamas to kājas, kas pauž labo vēsti!”

 

Sprediķis Reminiscere svētdienā AD 2017. 12. martā (Mt 17:1-9, apskaidrošana), māc. Normunds Celmiņš

 

Sprediķis trešdienā, pēc Invocabit svētdienas AD 2017. 8. martā (Mt 4, Jēzus kārdināšana), māc. Juris Morics

Katram no mums, mūsu dzīvēs, dažādos laikos tiek piešķirtas dažādas pilnvaras un iespējas, kā arī tiek uzlikta atbildība par šo pilnvaru un/vai iespēju ievērošanu. Runa nav tikai par maizi kā ēdienu, bet gan, par visām lietām, kuras mums tiek dotas.

Šīs Rakstu vietas liek aizdomāties par daudzām mūsu attiecībām – gan vertikāli attiecībās ar Dievu, gan horizontāli mūsu savstarpējās cilvēku attiecībās.

Mūsu atbildība Dievam ir: vai mēs no savām kalpošanas dāvanām esam kaut ko darījuši Viņa darbam pasaulē? Vai esam to darījuši ar prieku? Vai no tiem līdzekļiem, kurus Dievs mums ir devis – mēs esam ziedojuši Viņa darbam pasaulē. Jeb, kā velns aicināja – pārvērtīsim to visu savos priekos un kārībās… Kristum gribējās ēst, bet Viņš atbildēja: “cilvēks nedzīvo no maizes vien“.

 

Sprediķis Invocabit svētdienā AD 2017. 5. martā (1Moz 22: Īzaka upurēšana), māc. Juris Morics

Īzaka upurēšanas ainā mēs saprotam, ka atdot upurēšanai Dievam savu bērnu ir briesmīgi, jo bērns taču ir mans. Es viņu audzinu un rūpējos par viņu, ieguldu līdzekļus viņa izglītošanā un pilnveidošanā… Bet cik gan daudz bērnu pie mums tiek upurēti citādā veidā? Nevis Dievam, bet mūsu egoismam, mūsu iegribām, nevis viņu un Dieva mērķim. Cik daudzi jauniešu tiek upurēti uz ātrās un veiksmīgās biznesa izglītības altāra, padarot viņus par naudas taisīšanas mašīnām.

Skatoties uz Īzaka upurēšanas ainu un domājot par to, vai mēs spētu atdot Dievam par upuri savu bērnu, varbūt mēs labāk spējam saprast, kā Dievs upurēja par mums savu vienīgo Dēlu. Īzaka nenotikušais upuris bija norāde uz Kristus upuri nākotnē. Īzaks netika upurēts, bet Kristus nomira par mums, lai mēs varētu dzīvot mūžīgi.